Pūķa ēna. Dārgumi

— Sapratu. Tas nozīmē, ka Reginhards nepievērsa Lindarai uzmanību, un viņa kļuva skumja. Iemīlējies glābējā?

— Bez atmiņas! Tāpēc es nepamanīju Tapredela uzvedību. Naivs jērs… Un Vasiļina ir īpaša Ēna. Taisnība.

— Kā šis? Kā tad ir ar pārējiem, vai tie ir viltoti?

“Ir leģenda, ka pūķis pirmo reizi pieņēmis cilvēka veidolu, kad ieraudzīja skaistu meiteni. Tajā pašā laikā sākās jauns dralordu valdīšanas laikmets. Katrs jauns dralords atrada Ēnu — īstu dzīvesbiedru.

— Sieva? — es piesardzīgi ierosināju.

"Ēna ir daudz vairāk nekā tikai sieva." Ēna ir pūķa galvenais dārgums. Mūža pavadonis, viņa mīļotā un vienīgā, ar kuru viņš dala gultu. Ēna padara pūķi pilnīgu un ļauj bez tās palikt cilvēkam, pūķim tas vienkārši nav vajadzīgs. Marina, tu esi mana īstā.

Eirenas vārdi un skatiens uzsita zosādu pāri manai ādai. Es pēkšņi iedomājos par to, cik liela vara ir koncentrēta šī vīrieša rokās, bet viņš uzvedas pilnīgi savādāk nekā mans bijušais vīrs. Viņi pat izskatās savādāk. Cvetkovam es biju rotaļlieta — skaista lelle, kuru vajadzētu iegūt par katru cenu. Eirenai Smaragds ir visnepieciešamākā persona. Tik nepieciešams, ka pēc visa teiktā to ir grūti pārvērtēt.

Tas laikam ir stulbi un naivi, bet es tiešām izkusu. Es gribēju, lai viņš mani vēlreiz noskūpsta, liekot man aizmirst par visu. Bet Eirēna sēdēja un skatījās ar neizturami maģisku skatienu, no kura manas kājas padevās, lai gan es sēdēju. Un man griezās galva, it kā no stiprā alkohola devas.

"Es tevi saprotu un centīšos… kļūt par īsto Ēnu."

Sasodīts, kādas muļķības es tikko izpļāpāju! Es gribēju iesist sev pa pieri. Bet kāpēc gan tā vienkārši nemeties viņam uz kakla?

Jā. Es tik neveikli piekritu viņa priekšlikumam. Būtībā man nav ko zaudēt. Brīvība? Vienkārši man tā īsti nebija. Sākumā es pats to pārdevu par iespēju meklēt māsu. Tad mani turēja gūstā Zinborro, tad Nirfeats, lai gan ne ilgi. Un tagad mani un Torisvena draklordu vieno rituāls, kuru, man ir aizdomas, nevar tik viegli iznīcināt. Un pat ja mēs iedomājamies, ka to var kaut kā atcelt, kādas sekas tas novedīs? Uz kataklizmu, kas iznīcinās pasauli? Situācija ir bezcerīga. Tas nozīmē, ka jums ir jāatpūšas un jāizbauda sevi. Un tomēr es to nevarēju izturēt:

— Vai tu iesi un paskaties uz savu dēlu?

— Nē.

Atbilde šķita negaidīti skarba.

— Bet kāpēc? Bērns ne pie kā nav vainīgs, lai arī kas tevi saista ar viņa mammu.

— Rozai ir mīlošs vīrs. Kā viņš justos, ja es rīkotos tik augstprātīgi?

— Nomet to! Pilī visi jau zina, kurš ir bērna īstais tēvs. Esmu šeit mazāk nekā dienu, un viņi man jau ir ziņojuši.

"Bet pagaidām tās ir tikai kalpu izplatītas baumas." Es viņus pabarošu tikai ar savu vizīti.

“Marina, man tev jāatvainojas. Brīdī, kad viss notika, es pārņēmu kontroli pār Eirenu. Viņš toreiz nebija Draklords, un es baidījos, ka mums sanāks slikti. Šī bija mana iespēja atdzimt. Spokaini, bet vismaz kaut kā. Nirfeats klaiņoja zem Dortholas sienām. Viņi nevarēja tikt iekšā, bet Eirena bija gatava cīnīties par Līnu un riskēt, un es nebiju pārliecināta par panākumiem. Lai uzvarētu, bija vajadzīgs īsts pūķis, nevis tā nožēlojamā atdarināšana… Atvainojiet.

"Paldies, ka atzināties, Smaragd." Eirēna?

— Kas?

— Vai tiešām es esmu tavs patiesais?

— Bez šaubām.

"Tad… Noskūpsti mani, lūdzu," mana balss nodevīgi pārtrūka čukstos.

Nenovēršot no manis savu intensīvo skatienu, dralords cienīgi piecēlās, un es pēkšņi pamanīju, cik viņš ir tīrasiņu. Īsts aristokrāts! Tas, kā tos paredzēts pasniegt romantiskos stāstos. Spēcīgs, drosmīgs, cēls. Godīgi… Noteikti godīgi šajā konkrētajā brīdī. Dažu mirkļu laikā manā galvā pazibēja visas šīs un daudzas citas domas, un tad pēkšņi tā kļuva tukša. Iestājās zvanošs klusums.

— Marina? "Eirēna stāvēja un skatījās uz mani.

Pēc pauzes viņa ielika plaukstu viņa piedāvātajā rokā un piecēlās. Tajā pašā laikā viņa nejauši pieskārās viņam ar krūtīm un gandrīz ievaidējās, sajūtot akūtu spriedzi savā ķermenī. Mēs nonācām ļoti tuvu viens otram. Tik tuvu, ka es jutu viņa nedaudz ātrāko elpošanu uz savas ādas. Eirena ieskatījās man acīs, tad manās lūpās. Atkal acīs… It kā viņš gaidīja apstiprinājumu, ka neesmu pārdomājusi, un es to novērtēju. Novērtēju, ka viņš nerīkojās rupji. Es to tagad negribēju. Es gribēju maigumu un taktu. Es gribēju, lai pret mani izturas uzmanīgi, pamazām iekarojot manu sirdi…

Es biju pirmā, kas nolaida skropstas, dodot to pašu signālu, bet es tikko sajutu viņa lūpas uz savām, kad pieklauvēja pie durvīm.

— Njēra Marina, pūķu kungs Berliāns aicina tevi pie sevis. Un Draklords Smaragds arī,” Liza sacīja, neieejot iekšā.

Viņas iejaukšanās sabojāja šo mirkli, lika man piekāpties un padoties.

"Jūs nevarat likt dralordiem gaidīt!" — novērsos un aizgāju dažus soļus.

Viņa novērsās, ar rokām satvērusi plecus. Skatīšanās uz Eirenu bija kaut kā neveikli, un es par to dusmojos uz sevi.

— Tiešām. Mēs, draklordi, neesam īpaši pacietīgi. Ejam,” viņš pasmīnēja.

29. nodaļa. Otrā iespēja ievainotai dvēselei