Pūķa ēna. Dārgumi

"Vairs nav "gulēšanas", līdz mēs atgriezīsimies alā!" — es piedraudēju, kad atkal sajutu Smaragda garu.

"Tev taisnība," viņš kaut kā aizrijies un klusi atbildēja.

Un mēs devāmies prom. Lēna, neveikla. Līgošana lidojumā… Es nezinu, kā mēs izdzīvojām vēl dažas dienas. Es zaudēju laika izjūtu un nesapratu, cik daudz laika mums bija atlicis, lai nokļūtu mājās. Tāpēc es biju neticami priecīgs, kad ieraudzīju Bezgalīgo purvu robežu. No šejienes jau varēja doties pa pūķu takām taisni uz smaragda alu, un tur gaidīt, kamēr Smaragds atjēgsies. Taču izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Smaragda pūķim neizdevās atrast pareizo izejas punktu, un mēs izkritām kaut kur netālu. Un viss būtu bijis labi, bet šis izmisīgais mēģinājums izmantot pūķa maģiju beidza smaragdu.

"Es vairs nevaru izturēt… Es atvainojos!" — Es dzirdēju, un pūķa gars atkal pazuda…

Tajā pašā brīdī es atkal jutos kā neveikls bērns. Viņš krita panikā ar spārniem, kas pēkšņi bija kļuvuši nederīgi, un sāka krist. Nezinu, pa kādu brīnumu neietriecos, lai gan ar savu neveiklo ķermeni izcirtu veselu izcirtumu mežā, prātojot, cik stiprs ir pūķis. Apstājos tikai kādā izcirtumā. Es kaut kā paskatījos apkārt, priecājoties, ka neesmu tik tālu no alas. Man izdevās to redzēt no augšas. Un Sven-Hall arī, un nergu īpašumi, un pat viņa paša ala. Ja pamēģināšu, varu tur nokļūt ar kājām uz zemes. Es vienkārši nemaz negribēju iet. Un es gribēju nedaudz pasnaust…

Marina, Smaragda pūķa ēna

Zeme Erlinga Nerg

Mēs ar Lizu, Pūkliku un es jau vairākas stundas pēc kārtas steidzamies uz ziemeļrietumiem. Ekofars kategoriski atteicās palikt mājās.

— Kas tevi pasargās no čūskām? Kā būtu ar ēdiena saņemšanu? Un es varu arī pacelties un redzēt no augšas, kur ir ceļš! — viņš mani pārliecināja, līdz es piekritu viņa argumentiem.

Un tā mēs abi bijām diezgan noguruši no nepieradināšanas, taču sakodām zobus un mudinājām četrkājaino transportlīdzekli. Neviens no mums pat nedomāja par pārtraukumu vai atpūtu. Mums aiz muguras stutēja vēl divi zirgi — pama zirgs un seglu zirgs maiņai. Pukhļiks sēdēja uz viena no tiem, saburzīts. Cālīte arī bija diezgan nogurusi un nolēma pasnaust.

Pazīstamās zemes jau sen bija beigušās, un mēs izvēlējāmies ceļus, kas veda pareizajā virzienā, cerot, ka neapmaldīsimies. Mūsu vadlīnijas bija tik un tā. Kā iepriekš — divi pauguri. Lai gan jau šaubījos, ka skatos uz tiem pašiem kalniem, jo no pils torņa viss izskatījās nedaudz savādāk nekā no virsmas.

"Marina, es jūtos tā, it kā mēs atkal skrietu no Zinborro uz Drakendortu," mans pavadonis piezīmēja. — Šķiet, ka viss nav kārtībā. Un mēs esam zirga mugurā, un mums ir daudz krājumu, bet joprojām šķiet, ka šī ir bēgšana…

"Mēs to saucam par deja vu," es atbildēju.

— DEŽAVU? — Liza atkārtoja. — Ak, nyera, priekšā ir komanda! — Viņa nobijusies parāva grožus, apturot zirgu.

Es darīju to pašu, pamanot braucējus, kas apgriežas priekšā esošajam kalnam. Puffy atdzīvojās un pacēlās gaisā, apmaldoties starp kokiem, kā bija sarunāts. Man šķiet, ka viņš nomurmināja kaut ko līdzīgu: "Es pārgulēju!"

Es saskaitīju piecus cilvēkus atslēgā… Nē, septiņus. Visi bija bruņoti, tas bija redzams no tālienes. Viņi arī mūs pamanīja un, īsi apspriedušies, devās mūsu virzienā.

— Nyera, nyera… Ja nu ir braši cilvēki? — Liza bija iebiedēta.

Atklāti sakot, šī doma ienāca prātā arī man. Tāpat kā tas, kuru mēs devāmies ceļā, nebūdami pienācīgi bruņoti. Galvenokārt tāpēc, ka viņi nezināja, kā rīkoties ar kaut ko citu, izņemot galda nažus. Tomēr bija vērts uzaicināt kādu no vīriešiem sev līdzi… Droši vien…

Pēkšņi Puhliks ienira manā plecā:

"Atslābsti, tie ir Nergas cilvēki," viņš teica.

Jātnieki jau bija pietiekami tuvojušies, lai mēs ar Lizu ieraudzītu ģerboņus uz viņu vairogiem un baneriem. Es jutos daudz labāk, kad starp braucējiem atpazinu Grapas nākamo vīru.

— Es uzaugu! Slava Pūķa ciltstēvam! — Liza izdvesa, piebalsojot manām domām. — Bet ko viņš te dara?

"Tagad mēs to uzzināsim," es nomurminu.

Tikmēr jātnieki tuvojās un savaldīja zirgus. Viņu vadītājs novērtējoši paskatījās uz mums un tad sveicināja mani ar pieklājīgu paklanīšanos:

— Nyera Shadow, kur tu dosies pilnīgi viena un bez aizsardzības? Tā ir pilnīga neapdomība!

"Es jums pilnīgi piekrītu, nier Nerg," es atbildot pamāju. "Bet fakts ir tāds, ka nebija laika vilcināties, un pilī nebija neviena, ko ņemt līdzi."

Es pēkšņi sapratu, ka vienkārši vēl nevienam neuzticos tik daudz, lai mani ņemtu par ceļvedi. Pilī ir cita lieta. Viņš mani pasargās, bet ārēji viss var izrādīties pavisam savādāk.

— Kas tik svarīga lieta jūs izveda ārpus Sven-Hall sienām? Tomēr nerunājiet. Es jums norīkošu divus cilvēkus, bet diemžēl pats nevaru jūs pavadīt. Atvainojiet, es arī steidzos ar svarīgu lietu.

— Un kur tu steidzies, nier Nerg? Jebkurā gadījumā viņš ir šajā virzienā?

Es norādīju uz kalniem, kur mēs ar Lizu devāmies.

Nergs paskatījās uz mani, it kā domādams, vai runāt. Tad es nolēmu:

"Es redzēju pūķi…" Jaross apstājās, uzmanīgi skatīdamies man acīs.