Pūķa ēna. Dārgumi

"Mēs tikko savācām augsni ziedam." Nyera mīl ziedus,” Liza čīkstēja.

Lai apstiprinātu savus vārdus, viņa atvēra vāku un parādīja… zemi. Droši vien tārpi visi bija ierakuši sevi dziļāk un nebija redzami. Liza aizvēra vāku un es izelpoju. Tagad jums nav jāmelo par makšķerēšanu. Te pēkšņi vairs nav kur makšķerēt. Vai arī tur dzīvo kāds baiss un briesmīgs puķu pūķis, vai kā Liza viņus sauca?

Starp citu, līdz šim, ja neskaita visādus no pirmā acu uzmetiena visbiežāk sastopamos kukaiņus, dārzā nevienu neesmu redzējis, neskaitot desu tārpus un Bad Guy.

11. nodaļa. Indīgie viesi

Šajā brīdī mēs beidzām sazināties ar Plohish un aizgājām. Par laimi, viņš nesekoja. Tāpēc viņš palika dārzā. Mēs sākām runāt tikai tad, kad iegriezāmies koridorā, kur atradās manas palātas.

— Liza, kaut kas tevi saista ar šo niere… Atgādini, kā viņu sauc?

"Gaero," Liza atkal čīkstēja un nodrebēja, skatoties uz leju.

— Jā, Gaero. Protams. Jūs uz viņu reaģējat kaut kā dīvaini. Tev viņš patīk? Paturiet prātā, ka tādi cilvēki kā viņš nesniedz laimi tādiem cilvēkiem kā jūs.

— Nyera! Kā tu vari par mani tādas lietas domāt! Viņš ir nekromants un nirfeat! Es baidos no viņa, līdz mana sirds apstājas! — Liza karsti nočukstēja, piekļāvusi pie krūtīm tārpu podu un skatoties apkārt.

Nekromants? Oho!

Un tad man atklājās: Plohish teica, ka viņš pārbaudīja, vai es neesmu draugs. Vai viņš tiešām ir nekromants? Izskats bija pilnībā nošķelts. Ja viņš spēlētu lomu filmā, es ne mirkli nešaubītos, ka viņš ir nekromants. Oho… man likās, ka viņa ir ārste.

Stūmusi durvis uz kamerām, viņa sarauca pieri, nožēlodama, ka kambari nez kāpēc nav aizslēgti. Varbūt tas kaut kā būs jālabo. Vai arī iestatiet kaut kādus modinātājus, lai saprastu, vai kāds šeit ienāk bez manis…

— Vai jūs sakāt, ka šis Gaero ir nekromants? — ES jautāju.

— Jā. Un arī nirfeate, bet tas ir noslēpums. Reiz nejauši dzirdēju… Respektīvi, redzēju… Tas ir… Erlīna palūdza atnest Ērlam viesistabā uzkodas, es ienācu ar paplāti nelaikā. Gaero bija tur, un viņš teica… Nē, es nevaru to atkārtot," viņa pakratīja galvu.

— Ko tieši viņš teica, Liza? Es nevienam neteikšu un… es par tevi sliktu nedomāšu,” uzmanīgi izņēmu no viņas rokām tārpu podu.

— Nē un nē! Es nekādā gadījumā nevaru pateikt Nirfeat sveicienu skaļi! Viņi saka, ka, kad jūs to izrunājat, karaliene Nirfeja jūs dzird. Kad tu to pateiksi skaļi, viņa uzzinās par tevi. Varbūt jums, niers, tas šķiet muļķības, bet arkli tic. Neesiet neapdomīgi!

Sapratu, ka izlauzties cauri māņticībām būs daudz grūtāk nekā mūsu pasaulē. Piemēram, mana māsa pat apkaisīja sāli ar cukuru, ja viņa to nejauši izlēja. Un tas ir datoru ģēnijs! Ko es gribu no vienkāršas kalpones pasaulē, kas ir gandrīz viduslaiku laikmeta? Un arī

— Nirfeat sveiciens? — tad man saprata, ka mēs atkal runājam par kaut ko, ko visi zina. — Es saprotu, Lisa. Neko nevajag teikt! Tātad, izrādās, jūs to dzirdējāt un?

— Jā, bet viņa izlikās, ka tikko iegājusi. Viņi joprojām nesaprata, un es baidos, ka nekromants man nodarīs kaut ko sliktu …

Jā. Viņš nogalinās, pārņems un ēdīs… Uz Lizu viņš vismaz paskatījās tā, ka pēdējie divi punkti manī neradīja nekādas šaubas.

— Ja iespējams, centieties nepiekrist viņa skatienam.

Par sevi es nolēmu, ka pieprasīšu Lizu savā dienestā vai pat sākšu skandālu, ka mana kalpone ir spiesta darīt kaut ko citu, un es nevaru atbrīvoties no viņas, kad vien vēlos.

Mēs ieslēdzāmies un devāmies uz vannas istabu. Cālis neprātīgi gulēja stūrī, kur mēs to atstājām, un tikai kustināja acis, bet necēlās. Atklāti sakot, es kritu panikā. Varbūt vajadzēja to uzreiz atdot Grapai? Vismaz viņai ir boulinga cepure ar čūskām… Kāpēc es vispār iedomājos, ka kļūšu par labdari?

— Mazā, vai tu jūties slikti? — apsēdos viņam blakus tieši uz grīdas un atvēru podu. — Liza, iedod man kaut ko, lai dabūtu tārpus…

Bet, pirms es paguvu pa īstam pabeigt savu teikumu, ekofārs pacēla galvu, pacēla cekuls un atdzīvojās. Piecēlies, viņš ar ķepu apgāza podu, izkaisīdams zemi. Es panikā lēcu sāņus un steigšus pielecu augšā, negribēdama būt pie aizaugušiem tārpiem. Un cālis jau strādāja ar savu vareno knābi, savāca nokritušos tārpus un norija tos veselus. Viņš sakoda vienu uz pusēm, liekot viņam pretīgi raustīties, asiņojot bālgans šķidrums.

— Pretīgi! — saraujos, tomēr jūtot atvieglojumu.

Bija pretīgi skatīties, kā ecofar ēd, bet likās, ka ar diētu saņēmām pareizi. Tas nozīmē, ka viņš izdzīvos. Pa to laiku cālīte tika galā ar visiem izkritušajiem tārpiem un veikli izskrāpēja no katla pēdējo — pašu apdomīgāko.

"Labu apetīti," es novēloti novēlēju. — Nepateicies.

Liza iesmējās, aizsedzdama muti ar roku. Tajā pašā laikā ecofar kaut kā viltīgi paskatījās uz mani un čivināja. Es skaidri dzirdēju:

— Paldies! — tas skanēja vai nu pēc svilpes, vai arī man likās kā vārds putna čivināšanā.

Liza vispār nereaģēja. Viņa tikai satvēra rokas:

— Bet viņš sataisīja putru, viņš to sasmērēja! Es to tūlīt iztīrīšu. Nyera, drīz būs vakariņas. Jums nevajadzētu kavēties, jums ir jāpārģērbjas.

— Jā, bet vispirms es noskalošu.