Pūķa ēna. Dārgumi

"Tu tā domā?" — pūķis šaubījās.

"Protams! Viņa nav no mūsu pasaules un nav pieradusi pie tādām lietām. Vispirms tev viņa jāatrod pa īstam, viss jāpaskaidro un tikai tad viss pārējais, Smaragd!

Es noteikti zināju, ka Marina ir parādījusies tikai uz īsu brīdi, tāpat kā toreiz, un nebija zināms, kurā brīdī viņa atkal pazudīs. Viņš satvēra viņas seju rokās, tik tikko atturēdamies nospiest skūpstu uz viņas lūpām. Sauc:

— Marina? Vai tas nav tavs vārds?

Viņas reakcija bija negaidīta. Viņa mani atgrūda un paspēra soli atpakaļ.

— Kā tu zini manu vārdu? — bailes parādījās milzīgajās acīs, kuru tonis starp māsām joprojām bija atšķirīgs.

Ieelpot un izelpot. Cenšas nomierināties.

— Viņa man teica…

"Lai gan tas ir sapnis," Marina mani pārtrauca, izdomādama savu skaidrojumu. Viņa manāmi atslāba, bet uzreiz atkal kļuva piesardzīga: "Vai tas nav sapnis?" Tu teici, ka tas nav sapnis, bet tad…

Vēl viens solis atpakaļ, un viņas sejā ieplūst krāsa, piepildot viņas skaisto seju ar apburošu sārtumu. Liekot manām asinīm vārīties un manām domām noslīkt vēlmē viņu nekavējoties padarīt par savu…

Bet es biju sakņojies uz vietas.

— Nav sapnis. Bet es precīzi nezinu, kā tas notiek. Var būt…

— Man šķiet, ka zinu! — viņa atkal mani pārtrauca. "Es gribēju tevi atkal redzēt un sapņoju par tevi." Vai arī tu nesapņoji? Es nezinu, kā tas darbojas. Šeit ir maģija.

Viņa ātri paskatījās apkārt, sānis skatoties uz burvju lampām, un atkal kļuva neērti, un es pasmaidīju par tādu spontanitāti.

— Pa labi. Šī ir Dragonreaches pasaule, un šeit ir maģija. Es dzirdēju, ka viņa tavā pasaulē neeksistē.

Meitenes seja mainījās.

— Vai tu zini, ka esmu no citas pasaules? — viņa ārkārtīgi pārsteigta teica.

— Jā. Jūsu planētu sauc Zeme. Man teica tava māsa Vasiļina.

Izdalījusi neskaidru skaņu uz nožņaugtas čīkstēšanas robežas, meitene metās man pretī.

— Vasiļina?! Vai tu teici Vasiļinu? — no viņas acīm tecēja asaras. — Vai Vaska ir dzīvs? Vai tu nemelo? Vai jūs zināt, kur ir mana māsa? — viņa mani kratīja un uzsita pa krūtīm, it kā cerēdama ātrāk visu noskaidrot.

— Dzīvs un vesels. Pat vairāk. Marina, klausies, mums ir ļoti maz laika. Jums ir jāpastāsta, kā jūs to darāt un kur atrodaties. Es nākšu un paņemšu tevi.

— Man ir burvju zobens. Viņš zina, kā piepildīt vēlmes. Šķiet…

— Kas?! — satvēra viņu aiz pleciem. — Zobens? Kā viņš izskatās? Ak, tas nav svarīgi! Marina, nelietojiet to nekādā gadījumā! Sapratu? Bez saites viņš var tevi nogalināt! — es ieskatījos viņai acīs, cenšoties nodot teikto.

Reginhards stāstīja, ka, neapdomīgi izmantojot zobenu, Vasiļina gandrīz nomira. Viņam un Berliānam izdevās viņu izglābt tikai tāpēc, ka viņi jau bija saistīti. Un tas tika panākts ar lielām grūtībām. Kādu iemeslu dēļ sieviešu rezervju papildināšana no Zemes ir ļoti, ļoti sarežģīta. Spriežot pēc Marinas vārdiem, viņa jau ir izmantojusi zobenu, kas nozīmē, ka viņš dzēra viņas asinis, un visa viņa maģija ir saistīta ar viņas dzīvības spēku, jo tas darbojas. Bet vai Marina par to zina?

— Kāpēc viņš nogalinās? Kā?! — viņa nobijusies skatījās uz mani.

"Tu neesi burvis, un zobens tevi izdzers, un es nevarēšu palīdzēt!" Galu galā es pat nezinu, kur tu atrodies. Marina, nelieto zobenu, kamēr es tevi neatradīšu, apsoli! — saspieda viņas plecus.

Viņa neatbildēja, tikai pamirkšķināja uz mani. Tajā brīdī es tik ļoti baidījos, ka zobens nogalinās manu Ēnu, pirms es to atradu, ka es ļāvu Smaragdam paskatīties caur manām acīm, un tas viņu nobiedēja.

— Marina!

– Ļauj man iet! — viņa iekliedzās, metoties malā.

"Marina…" Es aizvēru acis, garīgi nolādējot pūķi. Ieelpot un izelpot… — Nelietojiet zobenu, ja vien tas nav nepieciešams. Un ātri pasaki, kur tu esi, es atradīšu…

Tajā brīdī guļamistabas durvis bez klauvēšanas atvērās un uz sliekšņa parādījās Līna:

— Nazi, tu noliecies suns! "Kā tu iedomājies dāvināt manai meitai…" viņa nožņaudza teikuma vidū un skatījās uz manu viesi. — Marina!

Dimanta ēna satriecoši satvēra durvju rāmi.

— Vaska! — Marina piesteidzās pie viņas, izstiepdama rokas.

Bet, tiklīdz māsu pirkstu gali saskārās, Marina pazuda tieši gaisā…

Sliktāk nevarēja būt! Es ne tikai lauzu Regam doto solījumu, un Līna par visu uzzināja pirms laika, bet man joprojām nebija laika izdomāt, kur meklēt savu Ēnu.

— Nē! — es izdvesu, paceļot seju pret griestiem, bet uzreiz, satvērusi sevi, metos pie Līnas. — Kā tev iet? Viss ir kārtībā? kā iet mazulim?

— Kā tu zini par mazuli, necilvēks? Regs ir izputējis, vai ne? Jūs, puiši, dažreiz esat sliktāki par ciema tenkām! Jā, palīdzi man piecelties, beidzot! — viņa nomurmināja, bet bez ļaunprātības. "Ar mani viss ir kārtībā, man vienkārši reibst galva un manas kājas nevar mani noturēt." Tas notiek manā situācijā. Palīdzi man apsēsties.

"Regs uzzinās, ka es tev pieskāros, un nogalinās…" es apzinīgi atzīmēju, paņemot Dimanta ēnu un pavadot viņu uz dzīvojamo istabu.

Es neuzdrošinājos viņu nosēdināt savā gultā. Citādi ar manu veiksmi ik minūti ieplīsīs kāds dusmīgs vīrs un, pats to nesaprotot, man saplosīs kaut ko ārkārtīgi vajadzīgu. Smaragds nevar konkurēt ar Dimantu, tas ir fakts.