Pūķa ēna. Dārgumi

Atbilde bija acīmredzama: likās, ka esmu pielīdzināts. Bet kam?! Vai viņi tiešām vēlas mani pārdot Grapas līgavainim? Vai šis racējs?!

Cenšoties nenodot savas emocijas, viņa apzināti nogrieza “arbūza” gabalu un sāka lēnām košļāt. Tas mani iepriecināja ar savu svaigo garšu, kas neskaidri atgādina gurķi. Lieliska kombinācija ar pikantu putnu gaļu un saldskābo mērci.

Šķiet, ka ir pienācis laiks tikt prom no Zinborro. Būtu labāk šonakt. Žēl, ka tas nav iespējams. Esmu pilnīgi nesagatavota, kas nozīmē, ka man būs jāpavada vismaz vēl viena diena. Mums pēc iespējas ātrāk jāsaņem karte un jāsavāc daži krājumi. Labi, ka nav problēmu ar drēbēm, un manā rīcībā ir Lunaras ģērbtuve, un līdz ar to ir daudzas lietas, kuras viņa nekad nav valkājusi.

Mums jāpaziņo Lizai, viņa palīdzēs sagatavošanās darbos. Lai ko arī teiktu, nav vērts meiteni šeit atstāt. Kaut kas man saka, ka viņa var nepārdzīvot sodu par manu bēgšanu. Nav ne mazāko šaubu, ka viņa tiks padarīta ekstrēma un atdota Nirfeats. Neviens viņu nepasargās no Gaero, izņemot mani. Lai gan… Kurš gan mani no viņa pasargātu…

Es zināju šo skatienu. Fanātisks un apsēsts. Cvetkovam bija līdzīgs, un kā tas viss beidzās? Nē, es nedomāju atkārtot savu likteni jaunajā pasaulē. Es pretosies līdz pēdējam.

Dievs, ja notiktu brīnums, un tas, kuru Vasiļina sauca par Nazi, mani atrastu un aizvestu no šejienes.

Sliktais tiešām sēdēja puspagriezies un ar interesi skatījās.

Lai viņam par spītu, es mierīgi ēdu, pilnībā ignorējot viņa uzmanību. Par laimi, man bija līdzīga pieredze. Nav tā, ka visādi vīrieši ar taukainiem skatieniem skatījās uz mani ballītēs, kurās Cvetkovs mani vilka kā atslēgu piekariņu. Šis noteikti nesabojās manu apetīti.

Vakariņas nebija ilgas. Mēs ar Grapu tika atbrīvoti, un paši grāfi un Plohish nolēma pārcelties uz grāfa kabinetu, lai sarunātos. Kopā ar Erlīnu devāmies pa gaiteni uz kāpnēm.

— Kā jums patīk stāsts? — viņa jautāja, kad mēs devāmies prom.

— Tu runā par romānu?

Viņa pamāja.

— Nekas. Diezgan pikanti,” pasmaidīju. — Vai jums patika grāmata, kuru paņēmāt?

— Pilnīgas muļķības! "Pilnīgi izgudrojumi," meitene teica un nosarka.

Un es secināju, ka Grappa apmeklēs bibliotēku vairāk nekā vienu reizi, lai apmeklētu dārgumu plauktu.

— Es redzu, ka tu jūties labāk?

— Jā. Daudz. Paldies,” es pasmaidīju.

– Žēl, lien ārā no spaiņiem. Es gribēju tev piedāvāt pastaigāties. Izdomāju, ka pastaigāsimies pa apkārtni…

Es pamiedzu ausis, aizrāvos ar Erlīnas vārdiem. Man nenāktu par ļaunu uzzināt, kas atrodas pils apkārtnē. It īpaši, ja rokā ir karte. Es varu viņai pajautāt par maršrutu un veikt piezīmes nākotnei. Tas var palīdzēt aizbēgt.

"Tiešām žēl," es biju patiesi sarūgtināts. — Grappa, vai tev patīk jāt ar zirgiem? — Es izmetu makšķeri.

— Jā, bet Affi saka… Ej! Man vienmēr ir patikuši zirgi un brīvības sajūta, gandrīz lidojums, kad tu ar pilnu ātrumu auļo. Es sen neesmu bijis ārā, tiešām.

— Ak, cik lieliski! Varbūt kādreiz aizbrauksim pavizināties?

Es arī mīlēju un zināju, kā braukt. Kā sieva Cvetkova varēja atļauties dažus dārgus hobijus.

"Jā, pat rīt, ja laikapstākļi atļauj," Grapa viegli piekrita. — Kuru zirgu izvēlēties? Pazemīgāks, nekaunīgāks? Manam tēvam ir liels stallis.

"Es paļaušos uz jūsu izvēli," es atbildēju, klusībā priecājoties.

Varbūt aizbēgt būs vieglāk, nekā es domāju. Galvenais ir pārsteigums. Lai neviens nevar nākt pie prāta. Bet šim jums vismaz vienu reizi jādodas izjādē ar Erlīnu.

Es piesardzīgi iegāju savās kamerās, uzmanīgi paskatījos apkārt, bet, tiklīdz mani sagaidīja ekofārs, es atslābu.

— Viss ir mierīgi, Marina. Es viņu aizsūtīju prom.

— Kas tas ir? — Es sastingu.

— Kalpone. Es šņukstēju tepat apkārt, bet paslēpos aiz aizkara un pacēlos. Tev vajadzēja dzirdēt viņas čīkstēšanu! Jā, jūs nevarat viņu tagad vilkt šeit nāves sāpēs.

— Jā… — apmeklējumi manā prombūtnē, un pats fakts, ka kameras nebija aizslēgtas, mani ļoti traucēja.

Es apsēdos uz dīvāna, lai padomātu. Noņēmu no kakla ķēdīti ar kulonu un virpināju pirkstos, ar otru roku aptaustīju klēpī sēdošā cālīša spalvas. Viņš bija sajūsmā, izbaudot siltumu un pieķeršanos.

— Vai tu pabeidzi čūsku?

— Jā.

— Varbūt mums ir jāiegūst vēl daži? Bet es varu apsolīt tikai tārpu kārbu.

"Ja atļausiet, es došos medībās."

— Vai vari to izdarīt? — Es biju pārsteigts.

— Jā, tajos brikšņos ir daudz barības. Es tur slēpos, pirms lidoju uz šejieni.

— Labi, bet esi uzmanīgs un noteikti atgriezies.

Eko gaismas neatkarība mani tikai iepriecināja. Atklāti sakot, es izdvesu, priecājos, ka man vairs nebūs jātiek galā ar nepatīkamo darbu, kad atkal jārok nejauki milzu tārpi, nemaz nerunājot par indīgām čūskām.

— Kulons ir labs. Izskatās pēc manis. Bet ķēdes nav,” pēkšņi sacīja Puhļiks. "Es jūtu naidīgu maģiju."

— Nirfeatskaja? — Cālīte neatbildēja. Varbūt viņš nesaprata šīs lietas. Viņa nopūtās: "Un man šķiet, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā." Bet ko darīt?