Kā viņš paskatījās uz Marinu! Tik vienu skatienu uzmeta, un šai skatienā bija tik daudz iecietības, pat līdzjūtības, it kā nevis mēs viņu, bet viņš mūs žēlotu …
— Jūs, meitenīt, to nevarat saprast, — viņš augstprātīgi noteica. — Jūs esat mājas dzīvnieciņš, bet es — vecs kosmietis. Mēs dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās. Pēc gada es lidošu atpakaļ uz Infru.
Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies, Citas kvēlas sirdis vietā stāsies.
Vai stāsies?
Un viņš aizgāja, skaļi dungodams: