PŪĶA ZVAIGZNAJA INFRA

Mans uzvārds ir Čarutins. Tas jums, protams, pazīstams. Bet es neesmu slavenais Čarutins. Slavens bija mans vecvectēvs. Tāpēc jau ņēmu rokā spalvu, lai par viņu pastāstītu.

Pirmo reizi ar viņu tikos, kad man palika vienpadsmit gadu. Līdz tam laikam dzīvojām Maskavā, bet vectēvs — vasarnīcā, Kuibiševas jūras krastā. Mūsu . j gadsimta sākumā vēl pastāvēja manāma atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pa pilsētu ielām, gaisu ar putekļiem un gāzēm piekūpinādamas, joņoja automašīnas. Asfalts vēl nebija uzlauzts, ķirši Gorkija ielā vēl neziedēja. Vakaros un pirms izejamām dienām maska-

vieši veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilometrus, lai «paelpotu». Mana māte, kas pēc specialitātes bija ārste, nosprieda, ka man esot vājas plaušas un tāpēc cauru gadu jādzīvojot ārpus pilsētas. Māte man bija enerģiska sieviete, kurai vārdi saskanēja ar darbiem. Viņa piezvanīja vectēvam un saņēma uzaicinājumu … un dienu vēlāk taksometru helikopters izsēdināja mūs sniega klajumā pie kādas zilganpelēkas sētas.

Šķiet, pirmo reizi biju nokļuvis ārpus pilsētas ziemā. Mani pārsteidza februāra saulainās dienas krāšņums. Visa apkārtne vizuļoja zilganbaltos toņos. Zilganas debesis ar sniega mākoņiem. Sniega kupenas saules gaismā vizuļoja kā saberzts stikls, bet ēnā šķita kā neticami blīvs kobalts. Dārzā katrs zariņš ietērpies pūkainā sarmā. Cauri zaru vijumiem vīdēja zilgana's debesis un ar stikla ķieģeļiem apšūtas mazas vasarnīcas zilganās sienas. Sniegam čirkstot zem galošām, pa nostaigāto taciņu mums pretī nāca vecs liela auguma vīrs garu, zilganu sintētiskās sermuļādas kažoku mugurā. Tāda pati cepure galvā, bet mati gluži sirmi. Taisnību sakot, es nodomāju, ka arī tie ir sintētiski.

Tas tad bija Pavels Aleksandrovičs Čarutins, kas piedalījies pirmajā lidojumā uz Venēru, pirmajā lidojumā uz asteroīdu joslu, pirmajā ekspedīcijā uz Jupiteru, pirmajā — uz Saturnu, uz Neptūnu un tā tālāk, un tā tālāk . . .

— Kur te ir tas mūsu pilsētas bālģīmis? — viņš jautāja samtainā basa balsī. — Kā izaudzis! (Pieaugušie ir apbrīnojami vienādi: tie visi brīnās, ka bērni aug.) Tiešām, bāls gan. Bet mēs papūlēsimies, sasārti- nāsim viņam tos vaigus.

Un vectēvs uzsāka manis atkopšanas darbu. Katru rītu viņš mani modināja mazā gaismiņā, kad rūtis vēl bija gluži zilas un bālajās debesīs tikko aizmeties rītausmas svīdums. Mēs ar vectēvu minūtes četrdesmit piecas sparīgi nodevāmies kosmiskai rīta rosmei. Tā pasākts tālajos starpplanētu lidojumos, kad muskuļi ilgstošā bezsvara stāvokli atrofējas. Tad vectētiņš noberzē jās ar sniegu — to man, protams, neatļāva, —

un, ja māte vēl miegojās pa gultu, mēs ar lāpstām gājām uz siltumnīcu.

Siltumnīcā oda pēc visa kā — pēc mikluma, mēslojuma un parfimērijas veikala. Baltā ziema palika aiz durvīm. Pār slieksni pārkāpuši, mēs nokļuvām sutīgā vasarā. Par spīti gada laikam, te ziedēja agrās un vēlās puķes: kuplās dālijas, jasmīnu baltie ziedu kausiņi ar saldeno smaržu, ugunīgi oranžās kreses, kliņģerītes, kas bija tik violetas, ka šķita tintē iemērcētas, maigie ceriņu ķekari, izpūrušās asteres. Vectēvs smaidīdams klusi priecājās par spilgtajām krāsām. Reiz viņš nopūzdamies sacīja:

—    Nekur nav tādu puķu kā uz Zemes! Bet kosmosa telpā vispār nav krāsu, tur viss ir melnbalts kā pagājušajā gadsimta fotogrāfijās: debesis melnas, pie tām zvaigžņu mirguļi. Acis garlaikojas. Vienīgi kabīnē ir gan zaļā, gan sarkanā, gan gaišzilā krāsa. Reizēm tīšām izkrāso košāk, uztaisa īstu varavīksni! Toties mūža novakarē man prieks par dzīvajām puķēm.

Jāpiebilst, ka vectēvs nebija diezin kāds labais dārzkopis. Viņš centās visu paātrināt, steidzināt augšanu, pirka dažādus ultraskaņas, augstfrekvences un elektriskos briedinātājus, un rajona dārzkopis tēvocis Seva, kas otrdienās atlidoja pie mums ar aeromugursomu, pārmeta:

—    Pavel Aleksandrovič, jūs esat mācīts cilvēks, kā jūs nesaprotat, ka ikvienā darbā vajadzīga pakāpenība. Piemēra dēļ ņemsim bērnu: izlasiet viņam priekšā visas mācību grāmatas, tik un tā no viņa agronoms neiznāks. Tāpat kā jūsu kosmosa darbā nevar uzreiz no Zemes spert soli uz Jupiteru. Vajag lidot un lidot, vai, cik ilgi lidot! Tāpat ir ar augiem. Tiem jāuzkrāj spēki. Tie nevar tieši no pazemes bumbuļa izdzīt ziedu.

Vectēvs māja ar galvu: «Jā, jā, tas tiesa. No Zemes līdz Jupiteram, vai, cik ilgi ko lidot!» Bet desmit minūtes vēlāk, kad krusttēvs Seva, aeromugursomu aplicis, cēlās augšup dzidrajās debesīs un viņa kājas kūļādamās pazuda aiz priedēm, vectēvs no kāda tāla kakta izvilka atkal vienu aparātu.

—          Kāpēc šis daikts nestrādā? — viņš rūca. — Instrukciju taču nav rakstījuši muļķi. Nu, pamēģināsim ar šo tulpi.

—   Vectētiņ, kūp! Stublājs jau apdedzis!