RIETUMOS NO ĒDENES

-  Nekas tamlīdzīgs. Tanu samadi nav saistīti ar noteiktu vietu, kā tas parasts jums. Viņiem nav lauku un klinšu mājokļu, kur dzīvot. Tiem allaž jāpārvietojas, lai salūkotu iztiku, labākus medibu laukus. Jau visu ziemu apmetne atradusies šeit, - cik tad var! Bet nekur tālu tie nevarētu būt devušies, citādi viņi būtu nākuši pie manis un teikuši, ka dodas projām. Nāciet nu, iesim meklēt!

Kā allaž, samada pārcelšanās atstātajām pēdām varēja izsekot bez pūlēm. Dziļās vagas vispirms veda uz ziemeļiem, bet pēc tam pavērsās uz rietumiem pret zemo pauguraini. Tālāk slieču rievas aizveda atpakaļ pie upes, pie nobrukuša un nomiņāta krasta līdz pat ūdenslīnijai. Mandukti, kuru sākotnējās bažas jau mijās ar līksmu satraukumu cerībā ieraudzīt mastodontus, traucās kā plēsti. Pirmie tos pamanīja bērneļi un klaigādami ļepatoja pie samadiem ar ziņu. Herilaks jau sveicinādams nāca pretī un smīkņāja par Kerika balto ietērpu.

-   Vasarā jau pulka labāks par kažokādu, bet krietnā ziemā tu nosalsi kā prusaks. Nāc nu, piesēdi ar mums, uzvelc kādu dūmu un pastāsti, kas jauns ielejā.

-  Tā arī darīšu. Tikai vispirms jāpasauc Sorlis. Šie saski nes viņam dāvanas, jo viņi nāk ar lūgumu.

Drīz vien jau Sorlis līksmi cilāja rupja maluma miltu plāceņus, saldumus, svaigās saknes; starp veltēm bija pat īpaši vērtīgais retums - medus. Mandukti bažīgi nolūkojās, kā viņš rakņājas pa groziem, un atviegloti redzēja viņu smaidām.

-  Ziemas beigu galā tāds paēdiens būs makten smeķigs. Starp citu, kāpēc viņi sastiepuši tādus labumus tieši manam samadam?

-  Tā ir nopietna lieta, - Keriks dziļdomīgi uzsāka. - Es pastāstīšu, tikai ne­smejies! Šiem ļaudim tā lieta ir pat ļoti nopietna. Ņem vērā, cik pulka pārtikas viņi mums jau devuši un cik vēl dos. Tad lūk: tu taču zini, kādu bijību viņi izjūt pret mastodontiem?

-  Zinu gan. Es gan nesaprotu, bet tam jābūt kaut kam nozīmīgam, ja reiz viņi šādi rīkojas.

- Tas ir pat ļoti nozīmīgi. Nebijuši mums mastodonti, diez vai šie ļaudis mums palīdzētu vispār. Un tagad viņi nāk ar lūgumu. Mandukti prasa tavu atļauju nogādāt mastodontieni Dūhu ielejā, lai mazulis piedzimtu tur. Viņi apsola to barot un kopt līdz atnešanās laikam. Vai esi ar mieru?

-  Viņi grib to pievākt? Nekas nesanāks.

- To viņi nemaz neprasa. Mastodontu mātei tikai jāpadzīvo pie viņiem, kamēr piedzims mazulis.

-  Tad tā lieta iet. Kāda tam nozīme, kur teļš piedzimst!

-  Bet tev tas pašam skaļi jāpaziņo tā, lai viņi saprot. Redzi - viņi gaida!

Sorlis lēni pagriezās pret abiem manduktiem, pavēršot delnas uz āru.

-  Jūsu prasība tiks izpildīta. Es pats šodien nogādāšu Dūhu tur.

Keriks pārtulkoja viņa vārdus sasku mēlē, un mandukti godpilnā piekrišanā zemu palocījās.

-  Teic paldies šim krietnajam samadaram! - teica vecākais mandukts. - Pasaki, ka mūsu pateicībai nav gala. Mēs tagad dosimies atpakaļ ar labo ziņu.

Sorlis nolūkojās viesiem nopakaļ un pašūpoja galvu.

-  Ne es to saprotu, nedz arī vēlos saprast. Toties mēs mielosimies ar viņu veltēm un neuzdosim liekus jautājumus.

Tad sākās dzīres, un visi samadi uzklupa sasku cienastam. Keriks, kurš cauru ziemu bija pārticis no šiem labumiem, tiem nepieskārās: viņš labprātāk zelēja sīkstu žāvētas gaļas sloksni. Kad viss bija nokopts, vīri aizdedza akmens pipi un padeva to pa riņķi. Keriks tīksmi ievilka dūmu un pateicās.

-  Vai jaunā apmetne ir labāka par veco? - viņš iejautājās.

-    Šimbrīžam jā, - Herilaks atteica. - Te labākas ganības, bet medībās kā neveicas, tā neveicas. Mums nācies vajāt medijumu līdz pat kalniem, un tas ir bistami, jo tur medī arī tie melnie.

-  Ko tad jūs iesāksiet? Ja nemedās, tad arī nemedīsies, - toties še mēs ēdamo varam dabūt no saskiem.

- Tā var izvilkt vienu ziemu, tak ne jau visu dzīvi. Tani ir mednieki, nevis ubagi. Mēs prātojam, ka dienvidos varētu veikties labāk, bet turp. kā rādās, var tikt tikai pār klinšaino pauguraini, kur nav ne ūdens piles, un šķērsot to nenāksies viegli. Varbūt tomēr mēģināt?

-   Esmu runājis par šo pauguraini ar saskiem. Tur ir dažas ieplakas, kur medījuma netrūkst. Bet tur ir ari kargi, kā viņi sauc tumšādainus, lidz ar to šis ceļš atkrīt. Kā jūs skatāties uz rietumu pusi?

-  Reiz pēc piecu dienu gājuma pa smiltājiem mums jau nācies griezties atpa­kaļ. Tur ir kails tuksnesis, kur aug tikai tie adatainie augi.

-  Ari par to esmu runājis ar saskiem. Viņi saka, ka jāpamanās tikai nokļūt otr­pus smiltim, un tur esot meži. Bet galvenais: viņi zina taku caur tuksnesi!

-  Tad noskaidro visu kārtīgi! Ja mēs šķērsotu smilšu klaju un atrastu labu medibu vietu, kur nav maragu, tad pasaule būtu tāda, kādai tai jābūt, kā pirms sala un pirms maragu uzrašanās.

To sakot, Herilaka seja sakritās un viņš neredzošām acīm vērās izdzisušajā ugunskurā.

-  Nedomā par tiem! - Keriks aizrādīja. - Viņi mūs šeit neuzies.