RIETUMOS NO ĒDENES

-  Es atbildēju «jā un nē» uz tavu jautājumu, eistaā, un lūk, kāpēc. Raugi, te ir pieci nagi. Daudziem lielākajiem un bīstamākajiem kažokzvēriem ir pieci pirksti. Esmu pārliecināta, ka slepkavas pludmalē bijuši kādi līdz šim nezināmi astazoi.

-  Jādomā, tev taisnība, - Vaintē noteica, pasperot biezās ādas stūri sānis un cenšoties nenodrebināties no mīkstā, derdzīgā pieskāriena. - Vai tev šķiet, ka spēsi uzmeklēt šos zvērus?

• - Es sekošu viņiem. Uz ziemeļiem. Vienīgi turp viņi varēja doties.

-  Atrodi viņus! Atri! Un ziņo man! Tad mēs viņus iznīcināsim. Vai tu dodies projām rītausmā?

-  Ar tavu atļauju, es došos ceļā tūlīt.

Pār Vaintē seju pārslīdēja vieglas neticības ēna, kas bija jāuztver kā jautājums un ko vēl nevarēja uzskatīt par apvainojumu.

-  Drīz būs tumšs. Vai tu vari ceļot naktī? - viņa vaicāja. - Vai tas iespējams?

-   Es varu to darīt tikai pilsētas tuvumā, kur krasta līnija izlokās puslīdz regulāri. Man ir lieli apmetņi un laiva, kas redz naktī. Es turēšos netālu no piekrastes, un pret rītausmu mēs jau būsim krietni gabalā.

- Tu patiesi esi diža medniece. Bet es neparko negribu laist tevi vienu, negribu ļaut tev uzņemties visas briesmas uz sevi. Tev vajag palīga. Lūk, Hekzeja stāstīja, ka viņa palīdzot citiem. Viņa dosies kopā ar tevi, plecu pie pleca.

-   Tas būs trauksmains ceļojums, eistaā, - Stalana attrauca monotonā, bezkaislīgā balsī.

-    Esmu pārliecināta, ka pieredze viņai nāks par labu, - Vaintē, jau aizgriežoties, piebilda un izlikās nemanām Hekzejas izmisumu un drudžainos žestus, ar kuriem viņa lūdza vārdu.

-  Lai jums veicas grūtajā ceļā!

V

Naudinza istak ar owot at kvvalaro, at etcharro - ach i marinanni terpar. Mednieka taka allaž ir grūtākā un garākā, bet tā noved zvaigznēs.

Pie paša apvāršņa uzplaiksnīja zibens, uz mirkli apmirdzēdams tumšo mākoņu grēdas. Pēc krietna brīža tam sekoja attāla, dobja duna. Vētra atkāpās tālāk jūrā, aiznesdama lietus šaltis un brāzmaino vēju sev līdzi, tomēr augstie viļņu vāli joprojām smagi vēlās pār liedagu, uzšaudamies augšup pa smiltim un izšķizdami zālē aiz priekškāpas, bezmaz skarot krastā izvilkto laivu.

Tieši aiz tās slējās skraja birztala, kur vidēja uz ātru roku uzslieta nojume. Pār laivas airiem un koku stumbriem bija nostieptas ādas. No patvēruma apakšas izvijās dūmu vērpete un aptinās turpat ap koku apakšējiem zariem.

Vecais Ogatirs izliecās no pajumtes, pamirkšķināja acis pirmajos pēcpus­dienas staros, kas caururba aizejošos mākoņus, un dziļi ieelpoja.

-  Vētra ir cauri, - viņš paziņoja, - varam doties tālāk.

-  Taču ne šādos viļņos, - Amahasts atvairījās un bakstīja pagales, līdz tās uzliesmoja. Stirnu gaļas šķēles karstumā kūpēja, un tauki čūkstēdami pilēja ugunī. - Laiva apgāzīsies, kā tu labi zini. Ja nu no rīta…

-  Mēs kavējamies, stipri kavējamies!

-   Tur neko nevar darīt, sirmgalvi. Ermanpadars, sūtīdams vētras, īpaši neraizējas, vai mums tās pa prātam, vai ne.

Viņš novērsās no uguns un ķērās pie pēdējā buka. Stirnu bari ņudzēt ņudzēja zaļainajos piekrastes krūmājos, un nesenās medības bija sekmējušās. Kad bei­dzamais upuris būs sadalits un nožāvēts, laivu varēs piekraut pilnu.

Amahasts izpleta buka priekškājas un plēsa ādu ar akmens plēksni, bet tā vairs nebija asa. Viņš aizmeta rīku projām un uzsauca Ogatiram:

-  Re, ko tu vari darīt, vecūksni: ņem un uztaisi man jaunu nazi!

Piepūlē stenēdams, Ogatirs slējās kājās. Pastāvīgais mitrums stīvināja viņa sāpošos kaulus. Viņš aizsteberēja lidz laivai, parakājās tajā un atgriezās, nes­dams katrā rokā pa akmenim.

-   Nu es tev kaut ko iemācīšu, manu zēn, - viņš krekstēja, uzmanīgi apsēzdamies zemē sakrustotām kājām un sniegdams akmeņus Kerikam.

-  Skaties! Ko tu redzi?

-  Divus akmeņus.

-  Bez šaubām. Kas tie ir par akmeņiem? Ko tu vari par tiem pastāstīt?

Viņš viļāja akmeņus pa rokām, ļaudams puisēnam tos izpētīt no visām

pusēm. Keriks tos bakstīja un raustīja plecus.

-  Akmeņi…

-  Tu esi jauns, un neviens tevi nav mācījis. Šo lietu tu nekad neuzzināsi no sievietēm, jo tā ir tīri vīrišķīga zināšana. Lai tu būtu mednieks, tev vajadzīgs šķēps. Šķēpam galā stiprina smaili. Tāpēc tev jāmācās atšķirt akmeņus citu no cita, lai saredzētu, kurā akmenī slēpjas šķēpa smaile vai nazis, lai prastu atvērt akmeni un atrast to, kas tajā patvēries. Laiks sākt nodarbību.

Ogatirs pasniedza Kerikam apaļu, ūdens nobružātu oli.

-   Tas ir āmurs. Redzi, cik tas gluds? Palūko svaru! Tas ir akmens, kurš sašķels citus akmeņus. Tas atvērs šo, kuru sauc par sagatavi.

Keriks viļāja oli no rokas rokā un blenza uz to nelokāmā apņēmībā iegaumēt virsmas raupjumu un noapaļoto stūru mirdzumu. Ogatirs pacietīgi sēdēja, līdz zēns bija ticis galā, tad paņēma oli atpakaļ.

-  Tajā nav sagūstīta šķēpa smaile, - viņš stāstīja. - Nav ne tas izmērs, ne tie apveidi. Toties šajā ir naži, vismaz viens, vai redzi? Jūti? Tagad es to atbrīvošu.

Ogatirs rāmi nolika sagatavi zemē un iesita ar āmuru. No tās sāniem atlēca asa šķēpele.

-  Re nu. Nazis, - viņš konstatēja. - Ass, bet ne tik ass, kā jābūt. Tagad seko uzmanīgi visam, ko es daru!