RIETUMOS NO ĒDENES

-  Kā dzīvnieki jūtas? - Stalanai parādoties, Vaintē vaicāja.

-  Esmu viņus nomazgājusi, apskatījusi brūces. Skrambas, ne vairāk. Nodzinu ari mēsliem pieķepušās pinkas no viņu galvām. Lielākā ir mātīte, mazākais - tēviņš. Viņi dzer ūdeni, bet līdz šim neko no piedāvātā nav ēduši. Un uzmanies, ja gribi tiem tuvoties!

-  Ne prātā nenāk to darīt, - Vaintē atvairījās, pretīgumā notrīsēdama. - Lūk, Enga ies viņiem klāt.

Stalana pagriezās pret viņu.

-   Tev visu laiku jāturas ar seju pret viņiem. Nekad neuzgriez muguru mežonīgam dzīvniekam. Mazākais kož, turklāt viņiem ir nagi, tāpēc es šos drošības pēc sasēju.

-  Es darīšu, kā tu saki.

-  Un vēl, - Stalana piebilda, izvilkdama no sava ekipējuma mazu maišeli un atvērdama to. - Mazgājot zvērus, es atradu šo karājamies ap tēviņa kaklu. - Viņa nolika uz galda līdzās Vaintē sīku priekšmetu.

Tas bija kaut kāds metāla asmenis: vienā galā - caurumiņš, bet virsmā vīdēja ieskrāpēts vienkāršs raksts. Vaintē pētoši pabakstīja to ar īkšķi.

-   Rūpīgi notīrīts, - Stalana teica. Vaintē pacēla priekšmetu un piekasīgi aplūkoja.

-  Raksts šķiet nepazīstams, tāpat kā pats metāls, - viņa īgni piezīmēja. - Kur dzīvnieki varējuši to atrast? Kas to veidojis? Un metāls… Kur viņi rāvuši metālu? Tikai nestāstiet man, ka viņi pārvalda metālu audzēšanas zinātni!

Vaintē raudzīja vilkt ar šķautni pa ādu.

-  Par asu nenosauksi. Ko gan tas varētu nozīmēt?

Uz šiem satraucošajiem jautājumiem nebija atbildes. Viņa pasniedza metāla gabalu Engai.

- Vēl viena mīkla, ko tev risināt, kad iemācīsies sarunāties ar šiem dzīvniekiem.

-  Kad es varēšu viņus redzēt? - Enga vaicāja.

-  Tūlīt, - Vaintē attrauca un pamāja Stalanai. - Ved mūs pie viņiem!

Stalana rādīja ceļu caur pilsētas gaiteņiem līdz augstai, tumšai ejai. Ar zīmēm

aicinājusi nepārtraukt klusumu, viņa atgrūda sienā izveidoto lūku. Vaintē un Enga caur atveri ielūkojās telpā. Viņas redzēja, ka to noslēdz vienas pašas smagas durvis. Citu atveru nebija, un vienīgo gaismiņu sniedza cieta, caurspīdīga loksne augstu virs gūstekņu galvām, caur kuru lauzās vārgi stari.

Uz grīdas gulēja divi sīki, pretīgi radījumi, mazi līdzinieki līķim, kuru Engai nācās aplūkot ambesedā. Viņu pauri bija pliki un, matus skujot, saskrāpēti. Pēc kažoka nodzīšanas un sasmirdušo ādas skrandu notīšanas no viņu augumiem bija atklājies, ka dzīvniekus pilnībā klāj derdzīga, vienkrāsaina, taukaina āda. Lielākā būtne, mātīte, gulēja garšļaukus un īdēja. Tēviņš tupēja līdzās mātītei un izgrūda daudzveidīgas rukšķošas skaņas. Tā tas turpinājās ilgāku laiku, līdz gaudošana mitējās. Tad mātīte veidoja jau citādas skaņas. Vaintē norādīja, lai Stalana aizver lūku un ved viņas projām.

- Tā varēja būt sava veida sarunāšanās, - Enga sprieda, pret savu gribu iein­teresējusies. - Bet trokšņodami viņi ļoti maz kustas, un tas šķiet visai dīvaini. Būs jāiedziļinās. Jau pati ideja ir pilnīgi nebijusi: cita valoda, astazou valoda, radījumi nelidzinās nekam, ko mēs jelkad esam pētījušas. Satraucoša un izaici­noša doma.

-  Tiesa gan. Tik aizraujoša, ka es pavēlu tev apgūt viņu runasveidu tiktāl, lai varētu ar tiem sazināties.

Enga pauda spītīgu padevību.

-  Tu nevari man pavēlēt domāt, Eistaā. Pat tava lielā vara neiesniedzas citas galvaskausā. Es mācīšos šo radījumu valodu, jo es vēlos to darīt.

-  Kamēr vien tu pakļaujies manām pavēlēm, mani neinteresē tavas rīcības dzinuļi.

-  Kāpēc tev viņi jāsaprot? - Enga jautāja.

Vaintē rūpīgi izvēlējās izteiksmes veidu, lai neatklātu savas rīcības motivus.

-  Mani, tāpat kā tevi, aizrauj minējums, ka dzīvnieks varētu runāt. Vai tiešām tu nepieļauj domu, ka man varētu būt intelektuālas intereses?

-  Aizmirsti visu slikto, Vaintē! Tu vienmēr biji pirmā mūsu efenbarū. Tu mūs vadīji, jo saprati to, ko mēs nespējām. Kad man jāsāk?

-  Šobrīd. Šajā mirklī. Kā tu uz to skaties?

-  Man nav viedokļa, jo tas vēl nekad nav darīts. Ļauj atgriezties pie lūkas un ieklausīties skaņās. Klausīdamās es pārdomāšu rīcības plānu.

Vaintē klusējot devās projām, neizsakāmi apmierināta ar paveikto. Ja Enga atteiktos, būtu jāsūta ziņa uz Inegbanu un pēc tam ilgu laiku jāgaida, lidz kādu norīkos un atsūtīs pētīt runājošos zvērus. Ja vien, protams, viņi patiešām runāja, nevis trokšņoja. Vaintē šī informācija bija nepieciešama nekavējoties, jo apkaimē joprojām varēja uzturēties šādi dzīvnieki, un tas jau radīja draudus. Informāciju paģēr pilsētas drošība.

Vispirms viņai jāizdibina viss iespējamais par šiem kažokzvēriem. Jānoskaidro, kur un kā viņi dzīvo, kā vairojas. Tas būtu pirmais solis. Nākamais - nokaut viņus. Visus. Pilnībā noslaucīt no zemes virsas. Jo, neskatoties uz savu primitīvo saprātu un rupjajiem akmens veidojumiem, viņi bija tikai nožēlojami dzīvnieki. Bīstami dzīvnieki, kuri bez žēlastības noslaktējuši vīrišķus un jaundzi­mušos. Un parakstijuši sev spriedumu.