RIETUMOS NO ĒDENES

-   Metiens izdevies godam, - Amahasts uzteica, atklājis, ka ķēms jau pagalam, pirms viņš vēl paspējis izvilkt šķēpu un pasniegt to atpakaļ Kerikam.

Palika lielais marags. Tā acis bija aizvērtas; šķita - tam ir pilnīgi vienalga, kas apkārt notiek. Amahasta šķēps dziļi iegrima radījuma sānos, un tas izgrūda gandrīz cilvēcisku vaidu. Marags bija gatavais tauku blāķis, un nācās durt vēl un vēl, līdz tas rimās. Darbu padarījis, Amahasts, smagi elsdams, atspiedās uz sava ieroča un pretīgumā nolūkojās uz apslaktētajiem radījumiem.

-  Šitādi ķēmi… Tādus vajag kaut. Maragi nav tādi kā mēs. Paskaties, kāda tiem āda, kādas zvīņas! Viņiem nav matu, viņi baidās no aukstuma, viņu gaļa ir indīga. Kur vien redzam tādus, mums tie jāiznīcina, - viņš burtiski izšāva vārdus, un Kerikam atlika tikai māt ar galvu, sajūtot to pašu dziļo un neizskaidrojamo riebumu.

-  Ej, sameklē pārējos! - Amahasts norīkoja. - Atri! Vei, līča otrā pusē to ir vēl pulka. Mums jāapkauj visi.

Viņa skatiens uztvēra kustību, un viņš atvēzēja šķēpu, domādams, ka radījums vēl nav izlaidis garu. Tas kustināja asti.

Nē! Pati aste nekustējās, bet kaut kas atbaidošs kūņojās zem ādas pie tās pamatnes. Tur bija kaut kāda atvere. Tāda kā sprauga, kā soma pie neradījuma resnās astes pamatnes. Amahasts to atplēsa vaļā ar šķēpa galu un ieraudzīja smiltīs izveļamies bālganus mošķus. Viņam sametās šķērmi.

Červeļaini, akli, sīki lielo maragu līdzinieki. Tiem jābūt viņu mazuļiem. Ārprātā aurodams, viņš bradāja tos ar kājām.

-  Nost ar nešķīsteņiem, - Amahasts bez mitas murmulēja pie sevis, un Keriks ļepatoja projām starp kokiem.

II

Ritmiski vēzējot varenās pleznas, entīsenatis rāmi šķēla zilgo ūdeni. Viena izslēja galvu no viļņiem, un ūdens strūkloja lejup pa viņas tumšo ādu. Galva cēlās augstāk un augstāk, tad pagriezās un nolūkojās atpakaļ, līdz ķirzaka, saskatījusi zem ūdens tālu aiz sevis vēl milzīgāku apveidu, atkal nozuda dzelmē.

Priekšā ņirbēja kalmāru bars. Otra entīsenats jau aizrautībā klakšķināja zobus. Kuldamas ūdeni ar masīvajām astēm, tās, gigantiskas un neapturamas, plaši atplestām rīklēm iebrāzās pašā bara vidū.

Kalmāri, izgrūzdami spēcīgas ūdens strūklas, pajuka uz visām pusēm. Vairums patvērās aiz pašu izsviestās melnās tintes mākoņiem, bet daudzi nokļuva starp plakanajiem, robotajiem zobiem, tika pasviesti augšup, satverti un aprīti. Tas nemitējās, līdz jūra kļuva tukša. Pasprukušie kalmāri izklīda dzelmē. Varenās ķirzakas paēdušas slinki apgriezās un airējās atpakaļ. Pretī pa okeānu, ūdenim strāvojot pār muguru un putojot varenās muguras spuras pakājē, slīdēja vēl masīvākais araketo ķermenis. Atgriezušās pie viņa, entīsenatis ienira un apsviedās, piemērodamās tā rāmajai virzībai caur viļņiem cieši līdzās garajam, bruņām klātajam knābim. Pēc brīža milzenis viņas ievēroja: kaula gredzena ieskautais lielās acs melnais redzoklis lēnām sakustējās, sekojot viņu gaitai. Apjēga pamazām sasniedza radījuma trulās smadzenes. Knābis gausi pavērās.

Viena pēc otras entīsenatis piepeldēja pie nezvēra knābja un iegrūda galvas bezdibenigajā rīklē. Ieņēmušas vajadzīgo stāvokli, tās atrija tikko saķertos kalmārus, līdz kuņģi bija tukši, un ar veikliem pleznu sānvēzieniem aizvirpuļoja projām. Kaula knābis aizvērās tikpat lēni, kā atvāzies, un araketo miesas blāķis nerimtīgi turpināja kustību.

Gandrīz visu radījuma masīvo ķermeni slēpa ūdens, tikai muguras spura slējās augstu pār viļņiem. Tās plakanā virspuse bija sausa un krokaina, atpūtu meklējušo jūras putnu noķēzīta un aso knābju saplucināta neveiksmīgos cen­tienos pāršķelt cieto ādu. Arī šobrīd kāds putns laidās lejup uz spuras virsotni, šūpodamies platajos, baltajos spārnos un staipīdams zvīņainās kājas. Piepeši las ieķērcās un izmisīgi vēzējās sānis: spuras virsotnē kā rīkle pavērās gara rieva. Šķēlums paplašinājās, pakāpeniski izstiepdamies visā spuras garumā un atsegdams milzu atveri dzīvajā miesā. No tās izvēlās sasmakuša gaisa mākulis.

Atveres malas joprojām attālinājās, līdz spraugas platums ļāva jilanē brīvi i/kļūt ārpasaulē.

Tā bija apakšvirsniece, maiņas priekšniece. Viņa uztrausās uz plašās kaula dzegas spuras šķēluma iekšpusē pie pašas virsotnes un alkaini rija spirdzinošo juras gaisu. Būtnes galva un pleci izslējās, un viņa vērīgi pārlaida skatienu vis­apkārt. Apmierināta ar kārtību ārpasaulē, viņa atkal rāpās lejup - garām dežurējošajai apkalpes loceklei, kura stāvēja pie vadības pults un urbās ar ska­tienu caurspīdīgajā diskā savā priekšā. Virsniece palūkojās viņai pār plecu uz Kompasa mirdzošo adatu, kura tikko manāmi bija novirzījusies no kursa. Hturmane pasniedzās gar kompasu, satvēra milzīgu nerva gala kārpu starp kreisās rokas īkšķiem un cieši saspieda. Pār visu kuģi aizviļņoja trīsas, kas liecināja, ka biezādainā būtne komandu sapratusi. Virsniece apmierināta pamāja un turpināja lejupceļu garajā katakombā. Viņas redzokļi strauji paplašinājās, pielāgojoties spokainajai puskrēslai.