Romeo un Džuljeta

Var staigāt mīlētājs pa tīmeklīšiem,

Kas dzidrā gaisā vizmo vasarā,

Viņš nekritīs, tik viegla — iedoma.

Džuljeta.

Labvakar jums, mans labais, mīļais biktstēvs!

Mūks Lorenco.

Par abiem pateiksies tev Romeo.

Džuljeta.

Viņš domāts līdz, lai velti nepateiktos.

Romeo.

Džuljeta ak, ja tavam priekam mērs,

Tik pilns kā manējais un slavināms,

Grib izpausties, tad saldini šo gaisu

Ar savu elpu tu; ļauj mutei teikt

To lielo svētlaimi, ko mēs viens otram

Te sniedzam, satiekoties derībā.

Džuljeta.

Gars, saturā kas bagātāks kā vārdos,

Lepns apziņā, tas nemīl greznoties.

Vien nabags saskaitīt var savu mantu.

Aug bezgalībā mana dziļā mīla,

Ne pašai vērtēt to, nedz aptvert vairs.

Mūks Lorenco.

Nu nāciet, padarīsim savu darbu!

Es nevaru jūs mīlā atstāt vienus,

Līdz svētās saites jūsu miesas vienos.

Visi aiziet.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Laukums pilsētā.

Uznāk Merkucio, Benvolio, pāžs un kalpotājs.

Benvolio.

Merkucio, draugs, iesim labāk mājās;

Laiks karsts, un Kapuleti visi ārā,

Ja satiekam, bez ķildas neiztiks;

Tik karstā dienā asins trakot sāk.

Merkucio. Tu man esi tāds puisis, kas, pārkāpis kroga slieksni, sper savu zobenu uz galda, iesaukdamies: «Lai dievs dod, ka tu man nebūtu vajadzīgs!»

Bet, kad jau otrs kauss iesitis galvā, vērš to pret kalpotāju bez jebkāda iemesla.

Benvolio. Vai patiesi es tāds būtu?

Merkucio. Kā ne, tu savās dusmās esi tāds karstgalvis, kāda otra Itālijā vairs nav; tik negants savās dusmās un dusmīgs savā negantībā.

Benvolio. Nu un kas vēl?

Merkucio. Lūk, kas: ja te būtu divi tādi, tad drīz vien nepaliktu neviena, jo jūs viens otru nodurtu. Tu!

Tu taču esi gatavs plēsties ar kuru katru tikai tāpēc, ka viņam bārdā viens mats vairāk vai mazāk nekā tev. Un esi gatavs plēsties ar katru tikai tāpēc, ka viņam acis rudākas nekā tev. Un kādas acis vēl, izņemot tavējās, te varētu dot iemeslu ķildai? Tev galva pilna ar ķildām kā ola ar dzeltenumu, un plēšoties tā jau sadauzīta mīksta kā mīkstčaula. Reiz tu uzbruki kādam ielas gājējam tikai tāpēc, ka viņš klupdams iztraucēja tavu piesaulē guļošo suni. Vai tu nesarāvies reiz ar kādu skroderi tāpēc, ka tas bija uzvilcis jaunu kamzoli pirms Lieldienām? Un vēl ar kādu citu par to, ka viņš savām jaunajām kurpēm ievēris vecas siksnas? Bet nu tu gribi mani mācīt neplēsties!

Benvolio.

Nu, ja es būtu tāds ķildnieks kā tu, tad neviens par mani negalvotu ilgāk par stundu ar ceturksni.

Merkucio. Ak tu galvotājs! Ak vientiesība!

Nāk Tibalts un citi.

Benvolio. Lieku galvu ķīlā, ka tur nāk Kapuleti!

Merkucio. Lieku savu papēdi ķīlā, ka man no tā ne silts, ne auksts!

Tibalts. Man sekojiet, es runāšu ar viņiem. — Nu, sveiki, sinjori! Man jārunā kāds vārds ar vienu no jums.

Merkucio. Kā — kāds vārds tikai ar vienu no mums?

Piemetiniet vārdam vēl kaut ko, kaut cirtienu.

Tibalts. Uz to es esmu vienmēr gatavs, sinjor, ja tikai dosiet iemeslu.

Merkucio. Vai jums grūti pašam atrast šo iemeslu?

Tibalts. Merkucio, tev labi saskan ar Romeo…

Merkucio. Saskan! Tu mūs gribi pataisīt par klejotājiem dziedoņiem?

Ja tu mūs padarīsi par klejotājiem dziedoņiem,

Tad dzirdēsi tikai skarbas skaņas.

Te būs mans lociņš, — tas tūlīt liks jums padancot.

Pie joda saskaņas!

Mēs strīdamies šeit klajā laukumā.

Mums labāk būtu nomaļākā vietā

Sos strīdus vēsā prātā nokārtot

Vai izšķirties; te visi noskatās

Ar izbrīnu uz mums.

Merkucio.

Lai skatās; acis skatīšanai dotas!

Es citu dēļ te nepiekāpšos, nē!

Uznāk Romeo.

Tibalts.

Nu, miers ar jums! Tur nāk mans īstais vīrs.

Merkucio.

Lai mani pakar, ser, viņš nav jums kalps.

Bet pasauciet tik laukā, viņš tur jums

Tā pakalpos, ka viņa vērtību

Jūs godam izjutīsiet.

Tibalts.

Klau, Romeo, uz tevi mīlā kaistot,

Mans sveiciens viens: tu esi nelietis!

Romeo.

Bet cēlonis, Tibalt, kāpēc tu man mīļš,

Liek apklusināt manas taisnās dusmas

Par taviem vārdiem. Neesmu nelietis!

Ej sveiks! Tu, redzams, mani nepazīsti.

Tibalts.

Puis, tas vēl neatvaino izsmieklu,

Ko tu man uzkrāvis; nāc atbildi!

Romeo.

Es tevi apvainojis neesmu!

Cik tu man mīļš, to nesapratīsi,

Pirms nezināsi mīlas cēloņa.

Mans Kapuleti, vārds tavs ir man dārgāks

Par mana paša vārdu, — ej ar mieru!

Merkucio.

O, rāmā, gļēvā kauna pazemība!

Alla stoccata viņu noslaucīs.

Izrauj zobenu.

Tibalt, hē, žurku ķērāj, panāc šurp!

Tibalts.

Ko īsti tu no manis gribi?

Merkucio. Godājamais Runču karali, neko citu kā vienu no jūsu deviņām dzīvībām! Tai vienai es gribētu uzbrukt tūlīt un pēc tam ar jūsu atjauju izsist arī tās pārējās astoņas. Vai vilksiet savu zobenu aiz ausīm ārā no maksts? Tad ātri, citādi manējais būs jums pie ausīm, pirms savu pacelsiet!

Tibalts.

Esmu gatavs!

Izvelk zobenu.

Romeo.

Merkucio mīļais, liec zobenu nost!

Merkucio.

Šurp, sinjor, jūsējais passado!

Viņi cīnās.

Romeo.

Benvolio, nāc izsit ieročus!

Nost varmācību, draugi, kaunieties!