Sevišķa nepieciešamība

— Nu, un kas par to? Mēs staigājam uz divām kājām, kustoņi — uz četrām, četru kāju tiem pietiek atliku likām… Bet kukaiņiem ir sešas, zirnekļiem, krabjiem, astoņkājiem — astoņas, daudzkājiem pat vēl vairāk. Kur tad te ir lietderība? Acīm redzot, viss ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem …

— Protams, — Rains teica. — Bet tas nozīmē, ka uz tās planētas, no kuras viņi nākuši, apstākļi visumā neatšķiras no mūsējiem.

— Pietiek! — Sencovam jaunais zinātniskais strīds nelikās vairs nepieciešams. — Par to padiskutēsim vaļas brīdī. Tagad gaida svarīgāki darbi… Ja jau mums nav citas hipotēzes, tad pagaidām pieņemsim, ka viņi ir tādi paši kā mēs… Kaut es tam ne visai ticu… Gan kļūdas, gan briesmas, kas uzglūn raķešu apkalpēm, lidojot apkārt Marsam vai arī nolaižoties uz Deimosa, mums tagad, vispārējos vilcienos runājot, ir skaidras. Tas nozīmē, ka atliek tikai atrisināt tos uzdevumus, kurus izvirza paši apstākļi, — jāatrod iespēja, kā tikt no šejienes prom, un jānodibina sakari ar Zemi, vai arī otrādi — vispirms jānodibina sakari ar Zemi, un tad jāatrisina jautājums, kā tikt projām. Lūdzu, domāsim tagad par to …

Kajītē iestājās klusums. Bet atrisināt tik sarežģītas problēmas, acīm redzot, uzreiz nebija pa spēkam pat viņiem: neviens pat neierosināja, kādā virzienā atrisinājums būtu jāmeklē. Galu galā •— ko te arī varēja ierosināt? Kuģis diemžēl vairs nevarēja startēt, robotu uzbrukumu laikā bija cietusi arī tālo sakaru raidstacija, un ar tās palīdzību nekā nevarēs paziņot Zemei.

Redzot, ka biedri ir mazliet atpūtušies, Sencovs pavēlēja turpināt Zemes raķetes izkraušanu. Visi atstāja raķeti lēnām, piesardzīgi. Bet nekas ļauns nenotika. Kosmonauti ķērās pie darba. Viņi pārnesa visu, kas vien varēja noderēt, pie viena arī spoles ar zinātnisko novērojumu rezultātiem un telemagnetogrāfu ierakstiem, ruļļus ar diagrammām, ko lidojuma laikā bija sazīmējušas automātiskas ierīces, kuģa žurnālu, aparātus, kas bija palikuši veseli, un pat personīgās mantas.

Tad viņi paēda un Sencovs pavēlēja atpūsties.

Pēc kuģa gaiteņa sīkas apskates izrādījās, ka te katram iznāk pa vienai kajītei — laboratorijai un vēl septiņas paliek tukšas. Starp citu, tas nevienu neiepriecināja: cilvēks «ciemos jūtas labi, bet pašu mājās vēl labāk», kā teica Kalve, kas cienīja parunas. Kajīti rūpīgāk apskatot, atklājās, ka guļamvieta, acīm redzot, atradās kādā noteiktā kaktā. Tur bija vairākas pogas un īpaša gaisma.

Sencovam šķita, ka, apgūlies šajā neredzamajā ērtajā gultā, viņš tūdaļ iemigtu. Bet, tiklīdz apgūlās un aizvēra acis, miegs pazuda, kā nebijis.

Galu galā visi viņi bija sveiki un veseli. Raķetes bojā eja, protams, stāvokli padarīja krietni vien grūtāku. Bet Sencovs mierināja sevi ar domu, ka viņus varēja piemeklēt vēl daudz lielāka nelaime, piemēram, ja lidojuma laikā kuģi būtu trāpījis lielāks meteors. Pārdzīvotās grūtības un neērtības nebija nekas neparedzēts. Tām viņi bija gatavojušies, vēl pirms atstāja Zemi. Kosmonautiem vajadzēja atvilkt elpu, un viņi katrā ziņā kaut ko izdomās …

Sencovs jutās bezgala noguris un tomēr saprata, ka nespēs iemigt, kamēr neizdomās, kā turpmāk rīkoties. Bet nogurusi doma klīda kā tumšā alā, nekur neredzēdama izeju. Tā sitās kā pret sienu …

Sencovs piecēlās un izgāja no kajītes. Viņš tuvojās caurspīdīgajai šķērssienai. Gaiteni, kas turpinājās tās otrā pusē, dažus metrus tālāk noslēdza durvis, aiz kurām, acīm redzot, atradās pilota kabīne. Zaglīgi apskatījies apkārt, Sencovs pretēji pavēlei mēģināja šķērssienu izkustināt. Bet — bez panākumiem.

Viņš lēnām soļoja turp un atpakaļ, cenzdamies to darīt klusi, lai neuzmodinātu citus.

Viņš apstājās tās kajītes priekšā, kurā bija apmeties Rains, — astronoms miegā parasti krāca. Un tiešām — aiz durvīm varēja saklausīt kaut kādas tikko sadzirdamas skaņas. Sencovs klusi atvēra durvis — un pārsteigts apstājās.

Izrādījās, ka Rains negulēja. Viņš sēdēja pie galda un klausījās, ko Kalve pusbalsī stāstīja.

Sencovs jau gribēja izbārt abus par neizpildīto pavēli, kad pēkšņi atjēdzās — bet es pats?… Doma, kā izglābties, nodarbināja ne jau tikai viņu vien — katrs meklēja izeju. Vispirms viņš jautājoši paskatījās uz Kalvi, tad uz Rainu. Rains skumji sarauca uzacis, Kalve noliedzoši pakratīja galvu.

Sencovs apsēdās Rainam blakus. Tajā pašā brīdī vaļējās durvīs parādījās Korobovs un smaidot ienāca kajītē. Aiz viņa Azarovs. Un visi no jauna bija kopā.

— Ja jau esat klāt — klājiet vaļā savus ierosinājumus, — Sencovs sacīja.

— Šo to esam gan pārlikuši… — Rains teica. — Vai raķeti atjaunot nekādi vairs nevar?

— Nevar, — Sencovs īsi atbildēja.

— Manuprāt, — Kalve nedroši sāka, — mēs varētu izmantot šo raķeti, vai tā nav? Galu galā tas ir kosmiskais kuģis un … — viņš apklusa, pēc kārtas ielūkojoties pilotu sejās.