REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieks

SIRĒNA

Saltu viļņu vidū, tālu no cietzemes, katru vakaru gaidījām, kad atvelsies miglas vāli. Tie atvēlās, un mēs — Mak- dans un es — saziedām misiņa lodīšgultņus, ieslēdzām lukturi akmens torņa smailē. Makdans un es — divi putni drūmajā augstienē …

Sarkans stars … balts … atkal sarkans — meklēja miglā vientuļus kuģus. Ja tie nesaskatīs staru, mums ir arī Balss — mūsu Sirēnas spēcīgā, zemā balss; šī apdullinošā Balss lauzās cauri miglas lēveriem, un pārbiedētās kaijas pajuka uz visām pusēm kā gaisā uzsviestas spēļu kārtis, bet viļņu bangas šļāca augstu jo augstu, un to putas šņāca.

— Seit ir vientulīgi, bet ceru, ka esi jau pieradis? — Makdans vaicāja.

— Jā, — es atbildēju. — Paldies dievam, ka esi tik nepārspējams stāstītājs.

— Rītdien tava kārta braukt uz Lielo zemi. — Makdans pasmaidīja. — Dejosi ar meitenēm, dzersi džinu.

— Makdan, pastāsti — ko tu domā, kad paliec šeit viens?

— Domāju par jūras noslēpumiem, — Makdans atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

Ceturksnis pāri septiņiem. Auksts novembra vakars, apkure ieslēgta, bākas lukturis raida staru uz visām pusēm, un garajā torņa rīklē rēc Sirēna. Krastā simt jūdžu attālumā neviena ciemata, tikai ceļš, kurā reti iemaldās automobiļi un kurš ved uz jūru cauri tuksnešainam novadam, pēc tam divas jūdzes salta ūdens līdz mūsu klintij, un pēc ilga ilga laika tālumā pavīd kuģis.

— Jūras noslēpumi, — Makdans domīgi atsāka. — Vai tu zini, ka okeāns ir milzīga sniega pārsla, pati lielākā sniega pārsla visā pasaulē? Mūžīgi kustībā, tūkstošiem krāsu un formu un nekad neatkārtojas. Apbrīnojamil Reiz naktī pirms daudziem gadiem sēdēju šeit viens, un tad no dzīlēm uznira visas zivis, visas jūras zivis. Kaut kas viņas bija sadzinis mūsu līcī, šeit viņas apstājās trīcēdamas, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, un skatījās, skatījās uz bākas lukturi, sarkana — balta, sarkana — balta gaisma virs viņām, un es redzēju dīvainas acis. Pār muguru pārskrēja auksti drebu|i. Līdz pat pusnaktij jūrā it kā peldēja pāva aste. Pēkšņi — bez skaņas — pazuda, visi šie zivju miljoni ienira dzelmē. Nezinu, varbūt zivis no tālienes bija šeit ieradušās svētceļojumā? Apbrīnojami! Padomā pats, kāds viņām šķita mūsu tornis: septiņdesmit pēdas virs ūdens, zvījo dievišķās ugunīs, vēstī milža balsī. Zivis vairs neatgriezās, bet var taču būt — zivīm šķitis, ka viņas redzējušas kādu zivju dievekli.

Man pār muguru pārskrēja saltas trīsas. Skatījos uz tālo, pelēko jūras klaju, kas pletās līdz nekurienei.

— Jā, jā, jūrā ir viss kas … — Makdans satraukti kūpināja pīpi un bieži bieži, mirkšķināja acis. Visu to dienu Makdanu kaut kas satrauca, bet viņš neteica, kas īsti. — Lai gan mums ir visvisādi mehānismi un tā sauktie submarīni, taču paies vēl desmittūkstoš gadsimtu, iekām varēsim soļot pa zemūdens valstību, ieradīsimies nogrimušajā pasaulē un izjutīsim istas bailes. Padomāsim tikai: tur, dzelmeņos, arvien vēl ir trīssimttūkstošais gads pirms mūsu ēras! Mēs te plātāmies un ālējamies, ņemam nost cits citam zemi, cērtam nost cits citam galvu, bet viņi dzīvo saltajā, dziļdziļajā dzelmē, divpadsmit jūdzes zem okeāna līmeņa, un ir tikpat veci kā komētas aste.

— Tiesa kas tiesa, tur ir sena pasaale.

— Iesim. Man tev kaut kas jāpasaka, tagad ir īstais laiks.

Soļodami, runādamies bez steigas noskaitījām astoņdesmit pakāpienus. Augšā Makdans izslēdza iekšējo apgaismojumu, lai nekas neatspoguļotos biezajos stiklos. Bākas milzīgā acs dūkdama viegli griezās uz ieziestās ass. Ik pēc katrām piecpadsmit sekundēm nenogurdama rēca Sirēna.

— Patiešām, gluži kā zvērs. — Makdans pamāja ar galvu savām domām. — Naktī gaudo liels, vientuļš zvērs. Tup uz kādu desmit miljardu gadu robežas un rēc Dzelmē: «Esmu šeit, esmu šeit, esmu šeit…» Un Dzelme atbild — jā, jā, atbild! Džonij, tu šeit esi jau trīs mēnešus, pienācis laiks tevi brīdināt. Saproti, — Makdans vērīgi raudzījās tumsā un miglā, — šinī gadalaikā pie bākas ierodas ciemiņš.

— Vai zivju bari, par kuriem tu stāstīji?

— Nē, nevis zivis, bet kas cits. Nestāstīju tev tāpēc, ka baidījos — noturēsi mani par prātā jukušu. Taču ilgāk gaidīt nevar: ja pagājušajā gadā kalendārā esmu izdarījis pareizu atzīmi, tad šonakt tas nezvērs būs klāt. Neko sīkāk nestāstīšu — pats redzēsi. Sēdi šeit! Ja gribi, no rīta sakravā savas mantiņas, kāp kuterī un dodies uz Lielo zemi, iesēdies savā mašīnā zemes raga piestātnē, aizlaid uz kādu pilsētiņu, naktīs dedzini gaismu, — neko tev nejautāšu, neko nepārmetīšu. Šeit tas atkārtojas jau trīs gadus, un pirmoreiz es šeit neesmu viens — būs otrs, kas apliecina. Bet tagad skaties un gaidi.

Aizritēja pusstunda, retumis čukstus pārmijām dažus vārdus. Beidzot gaidīdami nogurām, un Makdans uzticēja man savas pārdomas. Par Sirēnu viņam bija vesela teorija.