SIRĒNA

— Veselu gadu, Džonij, veselu gadu nelaimīgais briesmonis mitinās bezdibenī tūkstošiem jūdžu no krasta, divdesmit jūdžu dziļumā un gaida. Varbūt šis vientuļais dzīvnieks ir miljons gadu vecs. Bet apdomā: gaidīt miljons gadu. Vai tu to spētu? Varbūt šis dzīvnieks ir pēdējais savas sugas pārstāvis. Man nez kāpēc tā liekas. Pirms pieciem gadiem te ieradās cilvēki un uzcēla šo bāku. Uzstādīja savu Sirēnu, un tā rēc, rēc pāri Bezdibenim, kur, padomā, briesmonis ir ieniris, lai gulētu un sapņotu par pasauli, kurā dzīvojuši tūkstošiem tādu pašu kā viņš; bet tagad šis nezvērs ir vientulis, pavisam vientulis mūsdienu pasaulē, kura viņam nav piemērota, kurā vajag slēpties. Taču Sirēnas balss brīžiem aicina, brīžiem apklust, un viņš pamostas Bezdibeņa dūņainajā gultnē, acis atveras gluži kā milzīga fotoaparāta lēcas, un viņš nirst augšup lēni lēnītēm, jo uz viņa pleciem gulstas okeāna lielā nasta, milzīgais ūdeņu smagums. Taču Sirēnas aicinošā balss, vāja un tik pazīstama, lido tūkstošiem jūdžu tālu, šķeļ ūdens blīvu, kurtuve nezvēra kuņģī attīsta tvaiku, un viņš ceļas augšup, ceļas lēni lēnītēm. Aprij veselus mencu un merlanu barus, medūzu pulkus un ceļas arvien augstāk un augstāk visu riideni, mēnesi pēc mēneša: septembrī, kad sākas miglas, oktobrī, kad miglas vēl biezākas, bet Sirēna visu laiku aicina, un novembra beigās, pēc tam kad briesmonis dienu pēc dienas pielāgojies spiedienam, stundā paceldamies par dažām pēdām, viņš jau sasniedzis jūras līmeni sveiks un vesels. Gribot negribot jāuznirst lēnītēm: ja dosies augšup strauji, viss rumpis izšķīdīs gabalu gabalos. Tāpēc aizrit trīs mēneši, kamēr uznirst un vēl tikpat dienās aukstā ūdenī veicams ceļa gabals, kas dinozauru šķir no bākas. Beidzot viņš ir šeit — Džonij, āre, tur, naktī, — vislielākais briesmonis, kāds vien dzīvojis virs Zemes. Ir arī augsta bāka, kas viņu aicinājusi, tikpat garš kakls rēgojas no ūdens, un, viņam liekas, zem bākas ir arī tāds pats rumpis, bet galvenais — bākai gluži tāda pati balss kā nezvēram. Džonij, vai saproti, tagad tu saproti?

Sirēna rēca atkal.

Nezvērs atsaucās.

Es redzēju visu, es sapratu visu: miljoniem gadu pagājuši vientuļās gaidās — kad, kad- atgriezīsies tas, kurš nekādi negrib atgriezties? Miljoniem gadu ilga vientulība jūras dzelmeņos, bezgala daudzi gadsimti Bezdibeni, pie debesīm vairs nav lidojošo zvīņnešu, kontinentos purvi izžuvuši, le- muri un zobenzobu tīģeri nodzīvojuši savu mūžu un iestrēguši asfalta lāmās, pakalnos kā baltas skudras rosās cilvēki.

Sirēnas rēciens.

— Pērngad, — Makdans sacīja, — šis nezvērs visu nakti peldēja pa jūru, apli aiz apļa, apli aiz apļa. Tuvāk nerādījās — laikam šaubījās. Varbūt baidījās. Un dusmojās: tas nav nekāds joks tik tālu atpeldēt! Otrā rītā migla pēkšņi izklīda, uzlēca spoža saule, debess bija zila kā uz bildes. Briesmonis devās projām no siltuma un klusuma, aizpeldēja un neatgriezās. Man šķiet — visu gadu šis dzīvnieks tikai domājis, lauzījis galvu …

Briesmonis atradās tikai savus simt jardus no mums, tas rēca, un rēca arī Sirēna. Kad bākas gaismas strēle skāra dzīvnieka acis, ieplaiksnījās uguns — ledus, uguns — ledus.

— Tāda ir dzīve, — Makdans sacīja. — Mūžam tas pats: viens gaida otru, bet otra nav un nav. Vienmēr kāds mīl vairāk, nekā mīl viņu. Un pienāk brīdis, kad gribas iznīcināt to, kuru mīl, lai viņš vairs ilgāk nemocītu.

Briesmonis drāzās uz bāku.

Sirēna rēca.

— Redzēsim, kas tagad notiks, — Makdans sacīja.

Viņš izslēdza Sirēnu.

Iestājās klusums, tik liels klusums, ka savā stikla būrī dzirdējām pukstam mūsu sirdis, dzirdējām, kā, lēni slīdēdams, griežas bākas starmetis.

Briesmonis apstājās, sastinga. Viņa milzīgās, prožektoriem līdzīgās acis vērās ciet un vaļā. Nejaukā mute atpletās un krāca kā vulkāns. Briesmonis pagrieza galvu uz vienu pusi, uz otru pusi, it kā meklētu miglā pazudušo Sirēnas balsi. Dzīvnieks paskatījās uz bāku. Atkal ierēcās. Pēkšņi acu redzokļi sāka zaigot. Nezvērs paslējās augšup, kuldams ar asti ūdeni, gāzās virsū bākai, un viņa milzīgajās acīs zvīļoja niknums un mokas.

— Makdan! — es iesaucos. — Iedarbini Sirēnu!

Makdans satvēra svirslēdzi. Tanī pašā mirklī, kad viņš to ieslēdza, nezvērs vēlreiz izslējās no jūras. Pazibēja varenās ķetnas un spožais zivs ādas raksts starp pirkstveida izaugumiem, kas grābstījās gar torni. Ciešanu saviebtā purna labajā pusē gailēja milzīga acs gluži kā katls, kurā var noslīkt, aizrijoties pašam ar savu kliedzienu. Tornis sagrīļojās. Sirēna rēca; nezvērs rēca. Tas aptvēra torni un gar stiklu nošņirkstēja zvīņneša zobi; uz mums bira stikla drumslas.

Makdans steigšus sakampa manu roku.

— Lejā! Veicīgāk!

Tornis salīgojās un svērās sāņus. Sirēna un nezvērs rēca. Klupdami krizdami nodrāzāmies lejup pa kāpnēm.

— Ātrāk!

Mēs paspējām — ielīdam pagrabiņā zem kāpnēm tobrīd, kad bāka virs mūsu galvām sāka irt. Tūkstošiem triecienu, lejup bruka akmeņi, Sirēna apklusa. Briesmonis uzgāzās virsū tornim. Tas sadrupa. Stāvējām, neteikdami ne vārda, stāvējām Makdans un es, klausīdamies, kā bojā iet mūsu pasaule.