Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Izdzirdējis šo balsi, bargais profesors Blakts nodrebēja

un ierāva galvu plecos.

- Es prasīju, kas tur pļāpā? - gredzens aizkaitināts pārvaicāja.

- Fai tas esat jūs, maģistr Teofil? - bailīgi jautāja Blakts.

- Kurš atļaujas saukt mani vārdā? - gredzens ar aizdomām noprasīja. - Ak tā, mazais Blaktēns? Marš kaktā, draņķa puišeli, un neuzdrīksties nākt laukā no turienes pirms stundas beigām!

- Es... Ko jūs atļaujaties? - sašutis svepstēja Blakts, bet gredzens nepievērsa viņa vārdiem ne mazāko uzmanību.

-Ja vēlreiz, redzēšu, ka tu grauz kāju pirkstus, dzer varžacu nodzīšanas šķidrumu un slēp zem segas skunksu, par to kļūs zināms visai Tibidohsai! - gredzens paziņoja.

Profesors Blakts sagrīļojās, izmeta gredzenu no rokas un, nemitīgi atskatīdamies, tipināja uz savu šūpuļtīklu. Viņš izskatījās pavisam satriekts. Pacēlusi gredzenu, Taņa uzmauca to pirkstā.

“Paskat vien! Ar ko tik mūsu Blakts savulaik nodarbojies! Grauzis kāju pirkstus un dzēris varžacu šķidrumu!" Viņa bija pārsteigta. Nebija viegli noticēt, ka profesors kādreiz bijis grūti audzināms pusaudzis un Taņas vectētiņš Teofils mācījis viņam maģiju.

- Mazais Blaktēns! - Taņa atkārtoja un iesmējās, nolēmusi, ka noteikti par šo iesauku pastāstīs Vaņam un Babam Jagunam.

Žēl tikai, ka pēdējā laika abi draugi pret Taņu izturējās savādi - ne jau nu gluži vairījās, jo mieru viņi bija salīguši diezgan drīz, tomēr meitene bieži juta, ka Vaņa un Babs Jaguns met uz viņas pusi nemierīgus skatienus. Agrākās attiecības vairs neatjaunojās, lai arī kā viņiem visiem trim to gribētos.

Todien, kad Zobrāvējas stundā viņa bija izkliegusi Sērgas del Tortes iecienītos buramvārdus, Taņa ilgi prātoja, kam lai lūdz padomu. Vērsties pie Meduzijas viņa neuzdrīkstējās, bet Sardanapals bija sācis izturēties pret viņu lietišķi un skarbi. Taņa pat baidījās, ka Sardanapals izlems viņu pārcelt uz “tumšo” nodaļu, kā tas reiz bija noticis ar Šurasiku.

Beidzot Taņa izlēma aiziet pie Jages, kas vienmēr bija labi pret viņu izturējusies. Raibā čigānu lakatā ietinusies, Sausnējā večiņa pašlaik ņēma nost no uguns katlu. Atšķirībā no profesora Blakta klases ar noglumējušo grīdu, biezas pelējuma kārtas klātajiem senajiem katliem un šaušalīgi smirdošajiem brūvējumierņ Jages magpunktā vienmēr bija tīrs. Smaržoja pēc piparmētrām un raudenēm, zem koka lāviņām gulēja izspūrušas bērzzaru pirtsslotas. Arī tinktūras, ar kurām Jage ārstēja savus pacientus, parasti bija smaržīgas, ar tīkamu garšu.

Ne jau velti pat uz mūžīgiem laikiem ievēlētajam Tibi-clohsas galvam Sardanapalam Melnjūrim patika ārstēties ar Jages uzlievitēm. Reizēm gadījās, ka pēc tādas ārstēšanās viņš tā pārveseļojās, ka maršēja pa gaiteņiem ar Senvīra burvju vāli rokā, ar ūsām sitot pats sev takti, un dziedāja sanskrita buramvārdus ar neskaidru jēgu.

- Nāc palīgā! Salej šito tur iekšā! - komandēja Jage, pasniegdama Taņai katlu ar karstu virumu.

Uz galda stāvēja platkaklaina stikla pudele. Tajā peldēja tādi kā sīki kāpuriņi, kā kurkuļi. Tikko Taņa bija salējusi pudelē Jages virumu, kāpuriņi sāka raut no tā laukā gaļas gabaliņus un strauji kļuva lielāki.

- Neiesaku bāzt tur iekšā pirkstu. Protams, ja pirksts tev nav apnicis, - teica Jage.

- Kas tie ir par kurkuļiem? - Taņa vaicāja.

- Nevis kurkuļi, bet kaulaudzes, - Jage īgni skaidroja. - Tās steigšus jāpavairo. Drīz sāksies pūķbola čempionāts. Un tas nozīmē, ka gan iedauzītu galvu, gan salauztu roku un kāju būs vairāk, nekā vajadzīgs.

Taņa noskurinājās, pamatoti iedomājusies, ka arī viņa taču var kļūt par vienu no kaulu lauzējiem. Viņa atcerējās, ka reiz jau redzējusi kaulaudzi izlienam no Baba Jaguna pārsējiem. Bet tā bija pieaugusi - liels, plakans kukainis ar trauslām kājiņām. Kukainis varētu šķist pat derdzīgs, ja vien tas nebūtu apveltīts ar brīnumaino spēju saaudzēt lauztus kaulus. Tiesa, šim nolūkam kaulaudzi vajadzēja novietot zem ģipša, turklāt, kā apgalvoja Babs Jaguns, tas neizturami kutēja.

Beigusi barot kaulaudzes, Jage apsēdās, lai atpūstos. Viņas rokā pati no sevis uzradās pīpe ar īsu ķirškoka kātu. Smaržīgie dūmu mākonīši veidoja teiksmainu zvēru figūras.

Taņa mulsi stāvēja blakus, nespēdama saņemties, lai sāktu runāt. Acis piemiegusi, Jage laipni viņā palūkojās un tad draudzīgi vaicāja:

- Nu, ko tu esi ievārījusi? Vai pateici aizliegtus buramvārdus?

- Sērgas del Tortes buramvārdus. Tā sacīja Sardanapals, -Taņa skumji atzinās.

- Zinu, zinu. Senvīrs tos sauca par haosa buramvārdiem. Taisni vai jābrīnās, ka jūs visi palikāt dzīvā. Vai tu tos zināji jau agrāk?

- Nē. - Taņa papurināja galvu. - No kurienes lai es tos zinātu? Es nobijos, ka nepratīšu noņemt liktenīgo lāstu, un pēc tam... pēc tam tas viss notika.

- Tiešām dīvaini. Bet man šķiet, ka Sardanapals vairāk uztraucies par ko citu. Tos buramvārdus taču tu būtu varējusi nejauši kaut kur padzirdēt vai izlasīt; viņu uztrauc trīs sarkanās dzirkstis. Tik daudz dzirksteļu vienā rāvienā spēj

izšķilt tikai ļoti spēcīgs melnais burvis. Tāda līmeņa burvis kā Tā, Kuras Nav.

Taņa juta, kā dreb viņas rokas.