Dmitrijs Jemecs

Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

,

1.Rēgi čemodāna

Ar spalgu svilpienu kaut kas nolidoja tuvu garām, kāds iebļāvās, kaut kur bira saplēsti stikli. Parastas dienas parasts rīts parastā grūti audzināmiem burvjiem paredzētā skolā -Tibidohsā, kas atrodas uz Vētru salas pašā okeāna vidū.

Melnie Aizkari ieķiķinājās ļaunā priekā. Atlikusi malā biezo rokasgrāmatu “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana”, Taņa Grotere pieskrēja pie loga. Pļaviņā iepretī Ti-bidohsas vārtiem notika kaut kas neparasts. Bija saķīvējušies divi no dūšīgajiem ciklopiem, kuri stiepa celtniekiem klintsbluķus; tagad abi aizrautīgi vicināja savas zarainās vāles, izdauzīdami no pretinieka putekļus. Viena vāle sasprāga, un tās atlūznis, apmetis gaisā graciozu loku, uzvēlās taisni uz deguna spēkavīram Ūsainim, kas mierīgi snauda teiksmainā ozola ēnā, palicis zem vaiga nestuves.

Vēl pēc mirkļa Taņa varēja vērot, kā Ūsainis, sagrābis vienu no ciklopiem aiz kājām, griež to pa gaisu. Sadzirdējuši bļāvienus, atskrēja abi pārējie spēkavīri ārāsviedēji - Nūjai-nis un Kalnainis; ieraudzījuši, ka deguns ūsainim sapampis

un kļuvis sarkanviolets kā biete, viņi sāka vareni smieties. Spēkavīri vicināja rokas, bakstīja viens otram sānos un beigās nogāza daļu sienas, kura līdz tam brīnumainā kārtā bija saglabājusies neskaita. Turklāt vēl Ūsainis palaida vaļā ciklopa kājas, tas stāvus uzlidoja gandrīz vai līdz padebešiem un tad ar galvu ietriecās Lielajā tornī. Lejup sāka birt ķieģeļi. Ciklops - it kā nekas nebūtu noticis - piecēlās un aptaustīja pieri.

- Sitāclu nelietību! Atkalpielē būs puns! - ciklops šļupstēdams šķendējās.

Satraukusies par troksni, uz Lielā torņa balkona izskrēja mošķzinības katedras docente Medūzija Gorgonova. Cieši saķērusi aiz apkakles, viņa turēja purva nīgri, kurš spārdījās un mēģināja izrauties. Viņš bija Medūzijas kabinetā ar naglu skrāpējis galda virsmā visādas riebeklības un tur arī ticis notverts.

Ieraugot apdrupušo sienu, sašutuma pārņemtā Medūzija uz mirkli zaudēja modrību, viņas tvēriens atslāba, nīg-ris nogāzās uz gīdas, noplakšķēdams kā milzu krupis, un tūdaļ aizļempatoja prom, lamādamies ar sliktiem vārdiem un piesolīdams Tibidohsai visādas nepatikšanas.

Bet docente Gorgonova jau bija nīgri pilnībā aizmirsusi. Vajadzēja savaldīt gluži vai apjēgu zaudējušos ciklopus un spēkavīrus. Medūzijas vaigi pietvīka un mati sāka šņākt kā čūskas. Starp citu - salīdzinājums kā šeit ir gluži lieks. Tomēr - kuš! - nevienai sievietei jau nepatīk, ja tiek atklāti viņas mazie noslēpumiņi.

- Dzirkstīts frontus! - Medūzija iesaucās.

No viņas burvju gredzena izlidoja žilbinoši spoža kaujas

dzirksts, un tūdaļ pat vairāki no vislielākajiem klintsbluķiem sadrupa putekļos. Milzīgie ciklopi nokrita zemē, velti pūlēdamies paslēpties aiz baltas sarmas klātajiem zāles stiebriem. Viņi labi zināja - ar sakaitinātu Medūziju vis nav nekādi joki.

- AbsolfUisimo debilisimo! Kas šeit īsti notiek? - kliedza docente Gorgonova. - Strādājat jau divas nedēļas, bet jēgas nekādas! Sagāžat pat to, ko titāni lika mierā! Stulbeņi tādi, vai jūs neapjēdzat, ka skolēniem nav kur dzīvot? Ka jumti tek? Ka Tibidohsas velves kuru katru mirkli var sagrūt?

Ciklopi sāka drebēt, bet spēkavīri ārāsviedēji vainas apziņā nodūra acis.

- Ko tad mēs? Mēs jau neko... Ciklopi... ē-ē... viņi pirmie sāka, - drūmi šņaukādams savu biešu krāsas degunu, bubināja Ūsainis.

- Ak tad pirmie gan? Marš pie darba, citādi paliksiet bez pusdienām! - Medūzija sarauca pieri, paceldama roku ar gredzenu, no kura izšāvās vēl viena dzirksts. Kā jau magiem ierasts, dzirkstele piešķīra burvju vārdiem vajadzīgo iedarbības spēku. - Badamirus bacladrebus!

Taņa šos burvju vārdus dzirdēja pirmo reizi. “Nez kam tie domāti?” viņa minēja. Bet tūlīt atbilde uz šo jautājumu Taņai kļuva skaidra, jo meitene sajuta tik stipru izsalkumu, ka tikai ar pūlēm noturējās, neiecirtusi zobus Melnajos Aizkaros. Tobrīd viņa būtu spējusi apēst vienalga ko, pat krustmātes Nineles vārīto aizvakardienas auzu biezputru ar sacietējušu garozu pa virsu - par šo garoziņu Fipa teica, ka tā esot ložu necaurlaidīga. Taņa atskārta, ka Medūzijas buivju zintes netīšām ķērušas arī viņu - viņa taču bija redzējusi gredzena izšķilto dzirksti.

ciklopii un speKavīri visi vienlaikus sarosījās un steigšus sāka grābt akmeņus kaudzē. Viņus mudināja bada sajūta.

- Par pusdienām nemaz nesapņojiet, kamēr viss nebūs novākts! Vai sapratāt? Ak jūs liekēži! - Medūzija vēl nokliedza. Apcirtusies uz papēžiem, viņa - strauja kā allaž - pazuda no balkona.

Grauzdama no brokastīm pārpalikušu sviestmaizi, Ta-ņa atgriezās pie rakstāmgalda. Nevar taču bezgalīgi vērot ciklopus! Turklāt griestos tieši blakus logam bija pamatīga sprauga, no kuras aiz apkakles tecēja ūdens.

“Un viņiem visiem tā jāmokās manis dēļ,” meitene skumīgi prātoja.