Ugunsnesējs

Brehins bija sasniedzis akmeņainu, zilsārtu viršu iekrā­sotu pakalnu un nupat dzīrās plūkt sulīgu atvasi no irbuleņu krūma, bet tad atkal spēji izslēja galvu. Tagad viņa acīs iezibējās atskārsme: viņš bija pazinis pirmītējo, vēja pūsmas vēlreiz uzvēdīto smaržu. Taču šoreiz Brehins iesprauslojās un nikni piecirta kāju. Pēc tam viņš nolieca ragus lejup un, pavērsis galvu mežaudzes ziemeļrietumu virzienā, metās gar ielejas malu uz priekšu, skrējienā nikni purinādams galvu. Tuvodamies mežam, briedis sāka plašā lokā šūpot ragus pa kreisi un pa labi un, nonācis tikai ne­daudzu zaru attālumā no meža malas, spēji apstājās un piecirta kāju pie zemes.

-   Re, kā! viņš saniknots iesaucās. Tātad Herla tagad izspiego Herlu?

Brehins bija nosaucis vārdu, kurā brieži dēvē savas cilts pārstāvjus un kuru pazīst savējie starp savējiem, taču at­bildes nebija. Viegla vēsma no tālienes atnesa klusinātu ērgļa kliedzienu, taču mežā nebija jaušama nekāda kustība.

-    Nāc ārā, jo es neesmu zaļš nelga, kam var pielavīties kā mednieks trusim! Brehins uzsauca vēlreiz. Parādies! Es tevi saodu jau ielejas viņā malā!

Pēc šiem vārdiem starp kokiem atskanēja šalkoņa, un nākamajā brīdī lapotni pašķīra jauna brieža ragotā galva. Staltbriedis izsoļoja klajumā. Pār purnu tam stiepās melns plankums un uz galvas slējās ceturtie ragi ar astoņām smailēm divas katra pamatzara galā un zem tām ledus žuburi un acu žuburi. Ari tos sedza bieza, samtaina kārtiņa. Brehins pazina vienu no jaunajiem Korpusa briežiem, un viņa skatiens mazliet atmaiga.

-         Nudien, Bandah, kapteinis vēsi teica, es nebūtu domājis, ka sastapšu tevi slapstāmies pa mežu kā apmal­dījušos brailaku!

Jaunā brieža ragi tūdaļ izslējās augšup. Nievājošais vārds "brailaks" jeb "ezis" briedim ir smags apvainojums, un atbildē skanēja izaicinājums.

-         Es neesmu brailaks, kapteini Brehin, jaunatnācējs lēni sacīja, un esmu gatavs cīnīties ar jebkuru briedi, kurš vēlas to apgalvot!

-        Drosmīgi teikts, Bandah! Brehins pasmaidīja. Tad varbūt tu pastāstīsi, kāpēc novēro mani jau kopš brīža, kad es parādījos kalnā?

Bandaha acis iztrūcināti iezibējās, tomēr viņš izturēja kapteiņa skatienu.

-    Es nesu ziņu no Dreila.

Brehins rāmi pamāja ar galvu.

/ Tātad nu jau pat tu spiego Dreila labā, viņš skumji noteica.

Dreila un Sgorra spiegi pēdējā laikā klejoja pa visām malām.

-       Es tevi vēroju, kapteini Brehin. Bet es nespiegoju. Bandahs nespiego nevienam. Pat Baru Valdniekam ne.

-        Baru Valdniekam! Brehins nicīgi nosprauslojās. Kad es biju tavā vecumā, neviens mani nebūtu piespiedis lietot tādu apzīmējumu. Vai ar "Bara valdnieku" viņam nav gana vai Dreilam tiešām jālaužas valdīt pār visām Zema­jām Zemēm?

Bandahs neatbildēja.

-        Nu labi, Brehins teica, izlikdamies graužam zāli, to­mēr uzmanīgi klausīdamies, saki savu ziņu!

-        Dreils ir sasaucis padomi, Bandahs teica. "Hi notiks Larna stundā.

-    Sapulces, padomes, Brehins novilka. Vai tiešām tas mikstnadzis neko labāku nespēj izdomāt? Nu labi, pasaki Dreilam, ka esmu aizņemts.

-    Bet, kapteini Brehin…

-    Diezgan! Dreils zina, ka vienai no manām draudzenēm jebkurā bridi var sākties radības. Man jādodas pie viņas.

Bandahs nemierīgi mīņājās uz vietas. Brehins bija labi pazīstams ar necieņas izrādīšanu Dreilam, un daudzi viņu par to apbrīnoja ari Bandahs pats, tomēr tik klaja rīko­jumu ignorēšana varēja nozīmēt nopietnas nepatikšanas. Dreils nekautrēsies sodīt ziņnesi par šādu nepatīkamu ziņu.

-     Kapteini Brehin, viņš turpināja bijīgākā tonī, ko man sacīt: kad tu ieradīsies?

Brehins palūkojās pāri ielejai. Vakara blāzma strauji dzisa, un biezajā krēslā virmoja dunduru mākoņi. Grava tinās arvien dziļākā klusumā, un, palūkojies augšup, briedis tumstošajā debesu zilumā ieraudzīja raugāmies pretī va­karzvaigzni. Lama stunda brīdis, kad lielā zvaigzne aicina kopā Herlas, lai apcerētu aizvadīto dienu, bija jau gandrīz klāt.

-    Tad, kad varēšu, Bandah, viņš, nicīgi nosprauslodamies, izmeta. Tad, galvu atmetis, kapteinis skriešus devās gar mežmalu projām. Tomēr, neticis vēl līdz mežaudzes stūrim, briedis apstājās un paskatījās atpakaļ.

-     Un vēl kas, Bandah! viņš uzsauca, un skaņā balss atbalsojās pa visu ieleju. Ja tev tas vajadzīgs, tu drīksti nodot Dreilam manu atvainošanos. Lai Herne ir ar tevi!

Pēc tam Brehins bija prom.

Jaunais briedis nekustēdamies stāvēja uz vietas. Viņš drebēja, tomēr juta dziļu atvieglojumu par to, ka Brehins mīkstinājis Dreilam nododamo atbildi. Dreils bija neaprē­ķināms, un pēdējā laikā viņa rīcību paredzēt bija arvien grūtāk. Kad pēdējā saules svītriņa beidzot pazuda aiz ap­vāršņa malas, Bandahs palocīja galvu ar jaunu apņēmību.

Un lai Herne ir ari ar tevi! viņš čukstus noteica un pazuda starp kokiem.