Ugunsnesējs

Riebumā saviebies, Sgorrs aizgriezās un skriešus devās atpakaļ pie Mājvietas ozola. Narls sekoja viņam pa pēdām. Tur nokļuvuši, viņi dzirdēja vecā stāstnieka pēdējo gurdo sāpju saucienu.

-     Es nesaprotu, Narls teica, kamēr abi brieži tumsā skrēja pa ieleju. Jas tas ar zīmi pierē patiešām ir mītenis, varbūt tur ir kāda patiesība…

-    Narl! Sgorrs uzkliedza. Ja tu vēlies man kalpot, tad neizrādi savu muļķību! Nav tur nekādas patiesības.

-     Kāpēc tad tev tik ļoti vajadzēja uzzināt par to brie­dēnu? Narls jautāja.

-     Pavisam vienkārši, Sgorrs atbildēja. Tāpēc, ka tas kalpo mūsu mērķim. Kad Dreils to uzzinās, viņš pārbīsies vēl vairāk nekā līdz šim. Un bailes dara viņu vāju.

"Un būs vēl kāds labums," Sgorrs, skriedams pa tumšo ieleju, labpatikā noteica pie sevis, "kad Dreils uzzinās par Eloinas līdzdalību šai notikumā, tas viņus abus vēl vairāk attālinās."

Sgorrs nogaidīja pilnas desmit saules, iekams pastāstīja Dreilam par savu atklājumu. Viņš gaidīja bridi, kad jaunā ziņa varētu darīt vislielāko iespaidu. Tas notika pie Mājvie­tas ozola, kur Sgorrs, kā parasti, bija aizgājis, lai ziņotu par notikumiem barā. Tuvodamies saules apspīdētajai tik­šanās vietai, viņš pasmīnēja, jo dzirdēja Eloinu un Dreilu strīdamies. Tas notika ļoti bieži.

-    Vai tu nevari viņu beidzot aizmirst? Dreils pārmeta briežumātei.

-    Es nekad viņu neaizmirsīšu.

-     Es biju domājis, ka ar laiku tu mani iemīļosi, Dreils labinoši teica. Vai tad nav jauki, ja tevi aplaimo Baru Valdnieks?

Eloina salti paskatījās uz Dreilu. Divas sezonas viņa ar varu bija turēta Dreila harēmā, taču pārojušies viņi joprojām nebija, jo Eloina bija izmantojusi visas iespējamās viltības, lai Dreilu atraidītu un turētu savu solījumu. Aizpagājušajā rudenī viņai tas bija izdevies, uzkurinot greizsirdību pārējo Dreila draudzeņu vidū un liekot tām sacensties pēc Dreila labvēlības. Iepriekšējā Anlaha laikā viņa to bija panākusi, vienīgi izlikdamās slima un tādējādi noturēdama Dreilu pienācīgā attālumā. Taču Eloina zināja, ka ilgi vairs neizdo­sies izvairīties no Dreila uzmācības un tagad ienīda viņu vairāk kā jebkad.

Dreilam pārošanās vecums jau bija aiz muguras, jo da­biskā savvaļas bara dzīvē brieži, gadu gaitā zaudēdami spēku un nespēdami vairs cīnīties par briežumātēm, reti mēdz pāroties pēc vienpadsmit gadu vecuma. Tomēr divas no Dreila draudzenēm pagājušajā vasarā bija laidušas pa­saulē mazuļus, kaut gan tie abi bija ļoti vārgi. Dreilam tie nepatika, un viņš vēlējās, lai tieši Eloina dzemdētu viņam briedēnu.

-     Kad pienāks vasara, Dreils teica, tu man dāvāsi lielisku dēlēnu, lai manas asinis dzīvotu tālāk.

Sgorrs, stāvēdams netālu no viņiem, skaudri nodrebēja. Neviena no viņa draudzenēm nekad nebija laidusi pasaulē mazuli.

-    Nē, Dreil, Eloina auksti atbildēja, es nekad nedāvāšu tev bērnu. Ne dēlu, ne meitu.

Viņas balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Dreilam brīdi apklust. Viņš pagrieza galvu un cieši ieskatījās viņai acīs.

-    Kā tu to domā?

-        Es nekad nedāvāšu tev bērnus, mīļais. Tu esi iztērējis daudz laika, lakstodamies ap nepareizi izraudzītu drau­dzeni, Eloina meloja. Visi mani bērni ir piedzimuši nedzīvi. Tāds ir man uzliktais Hernes lāsts.

-        Nē! pēkšņi atskanēja balss viņiem aiz muguras, un Dreils saniknots apsviedās apkārt. Tur stāvēja Sgorrs un noraudzījās uz viņiem.

-        Sgorr! viņš iešņācās. Kā tu uzdrīkstējies mūs trau­cēt?

-       Piedod man, valdniek, briedis atbildēja, noliekdams galvu, bet man likās, ka jārunā ar tevi. It sevišķi tāpēc, ka Eloina melo.

-    Ko tu tur runā melo?

Sgorra balsī skanēja kaut kas tik draudošs un viszinīgs, ka Eloinai piepeši asinis sastinga dzīslās. Briežumāte pie­vērsa viņam naidā zibošu skatienu.

-       Viņa ir laidusi pasaulē briedēnu, kas bija dzīvs. Brehina dēlu.

-       Brehina dēlu? Dreils pārsteigts jautāja. Bet tas taču nobeidzās! Tu pats redzēji viņa līķi.

Eloina klusēja un nenovērsa skatienu no Sgorra. Viņa trīcēja.

-         Es redzēju līķi, Sgorrs lēni sacīja. Bet tas nebija Eloinas briedēns. Tas bija piedzimis briežumātei, vārdā Bra­kena.

-    Kā tu to zini?

-        Man pateica stāstnieks, Sgorrs atbildēja un smīnē­dams uzlūkoja Eloinu. Pirms nāves.

-    Blaindvīd! Eloina iekliedzās. Ko tu esi izdarījis?

-       Klusu! Dreils uzbrēca, un Eloina nokāra galvu. Dreils brīdi klusēja. Viņš centās atcerēties, kur dzirdējis piemi­nētās briežumātes vārdu.

-   Brakena? viņš beidzot jautāja. Vai tad tā nav viena no briežumātēm, ko mēs meklējam?

-Jā, Sgorrs atbildēja, un viņa rūpējas par briedēnu ar ozollapas zīmi uz pieres. Par Eloinas dēlu. Viņu sauc Rannohs.

-    Eloinas dēlu?

-   Viņus samainīja, Sgorrs draudīgi noteica, ar apdomu aizvadīdams katru vārdu līdz Dreila saprašanai. Pēc pie­dzimšanas Eloina paņēma Brakenas beigto mazuli un atdeva viņai savējo. Samainīja.

Tagad Dreils sastindzis skatījās uz abiem, pamazām ap­tverdams Sgorra vārdus. Pēkšņi viņa acīs uzzibēja šausmas.

-    Tātad tas ar ozollapas zīmi ir Brehina dēls? viņš izdvesa, gandrīz zaudējis balsi. Un…

Sgorrs ļāva turpināt Dreilam pašam.