Valgusa Odiseja

Valguss nesteigdamies soļoja pa gaiteni. Viņš tīšuprāt bija izvēlējies visgarāko ceļu uz bibliotēku, no kurienes Odiseju varēja saistīt ar fundamentālo atmiņu. Valgusam patika kustēties. Garā caurule it kā aicināja pielikt soli, bet pilots visādi centās paildzināt prieku, ko viņam sagādāja pastaiga.

Viņš gāja kā cilvēks, kam nav iemesla steigties… Parasti tādā solī iet divatā, un Valguss neviļus pašķielēja pa labi. Nē, draudziņ, neskaties pa labi, tur neviena nav. Skaties labāk pa kreisi, tā būs lietderīgāk.

Gar gaiteņa kreiso sienu bija samontēta aparatūra, un, pacēlis apvalku vākus, pilots citu pēc cita pārbaudīja magnetogrāfus, spektrovizorus, stereokameras, ekspresre- aktorus un visus pārējos cilvēces viltīgā prāta izgudrojumus, kas radīti, lai nepalaistu garām mirkli, kad tiks satriekta triju dimensiju barjera un kuģis ienirs nezināmajā un neizprotamajā hipertelpā.

Ienirs, protams, bez viņa. Visi vienmēr cenšas iztikt bez viņa. Tāds jau viņam raksturs… Kas vainīgs? Labi, pieņemsim, viņš ir klaidonis. Bet tādus radījis laiks. Tie ir neizbēgami mesli laikmetam. Izmēģinātāji lielākoties lido vienatnē. Tādos apstākļos cilvēks diez vai pierod pie smalkas uzvedības un kļūst iecietīgs pret citu vājībām…

Valguss bija sasniedzis gaiteņa galu. Neko teikt — gai- tenītis, krietnu puskilometru garš! Aiz smagām, masīvām durvīm atradās automātiskās kontrolierīces; pirms eksperimenta arī tās vajadzēja pārbaudīt.

Un tomēr — kāpēc kuģi pazūd? Nē, minēt nav vērts! Mūsu laikā ar minējumiem vairs nenodarbojas. Ja teorija nokļūst strupceļā, ir jāsavāc jauni fakti. No pilota izmēģinātāja prasa tikai faktus. Jaunas hipotēzes negaida. Un neviens viņam nejautās — kāpēc. Jautās vienīgi — kā.

Uz šo jautājumu atbildēt, protams, nebūs grūti. Līdz noteiktam brīdim visu fiksēs ierīces — šīs te un arī tās, kuras atrodas kuterī. Bet kas notiks tālāk?

Ai, kā gribētos zināt! Bet Valguss to nezina. Un nezina arī Odisejs, kas tīko pēc fundamentālās atmiņas. Un vispār nevienam par to nav nekāda priekšstata. Taču gribas zināt… Starp citu — ziņkārība jau pazudinājusi daudzus, un Valgusam nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt viņu kompānijā. Tāpēc risks ir pieļaujams tikai saprāta robežās…

Pilots sēdēja uz kāpnēm starp kontrolierīču nodalījuma pirmo un otro stāvu. Viņš sēdēja un domāja, domāja.

Sprādzieni? Dora Miglājs (plašajai sabiedrībai pazīstams kā akadēmiķis Dormidontovs) gatavs apzvērēt, ka ar sprādzieniem šai parādībai neesot ne mazākā sakara. Bet tādā gadījumā — kā lai izskaidro uzliesmojumus?

Valguss piecēlās, izgāja gaitenī, aizvēra durvis un tās rūpīgi noslēdza.

— Te vairs nav ko darīt. Šķirsimies. Bet ja nu mēs nešķirtos?

Patiešām, ja viņš nešķirtos no Odiseja? Ja kutera dzinējos pēkšņi atklātos nopietns defekts? Reiz tā esot bijis.

Pilotam gan izdevies laikus nobremzēt. Bet varēja arī neizdoties.

— Ja nešķirsimies, tad, domājams, agri vai vēlu te iegriezīsies mana nemirstīgā dvēsele …

Valguss itin uzskatāmi iztēlojās, kā viņa hipotētiskā dvēsele, kaila un apjukusi, neizpratnē blisinās ačeles uz apsarmojušām kriogenu kolonnām. Un tas šķita tik smieklīgi, ka, pat iegājis bibliotēkā, viņš vēl sprauslāja.

… Vienu no bibliotēkas sienām aizņēma ligzdas, kurās glabājās ierakstu kristāli. Šajā sienā bija savākta, var teikt, visa pasaules gudrība. Ne jau nu gluži visa, protams… Bet Odisejam pilnīgi pietiks. Ērta bibliotēka, lietojama gan cilvēkam, gan kibernētiskam automātam, kas nosaukts senās pasaules lielā viltnieka vārdā.

Tiesa, šajā reisā Odisejam fundamentālā atmiņa nav nepieciešama. Tā domāta gadījumiem, kad jārisina daudz sarežģītāki uzdevumi. Bet lai nu kā, ar Odiseju būs patīkamāk sarunāties. Viņš mazliet vairāk atgādinās cilvēku …

Valguss pagrieza slēdzi, pievienodams visu bibliotēkas atmiņu Odiseja kontaktiem. Lai izglītojas, lai apgūst zināšanas par Cilvēku! «Argo» — tas droši vien eksplodēja, tā ari neapguvis literatūras bagātības …

Sēžot bibliotēkā pretī ekrānam, varēja redzēt zvaigznes. Ierasta ainava. Stāvzvaigžņu sfēra, kā teica senie grieķi… Zvaigznes tiešām šķita nekustīgas, kaut gan «Odiseja» ātrums bija itin prāvs.

Pēkšņi Valguss ierāvās dziļāk krēslā un pat kājas pievilka klāt. Zvaigznes bija nekustīgas, izņemot vienu. Tā kustējās. Turklāt — ātri. Pārvietojās uz citu zvaigžņu fona. Kļuva spilgtāka. Ko tas varēja nozīmēt?

Viņš izdarīja visu, ko cilvēki mēdz darīt, lai pārliecinātos, ka neguļ. Bet zvaigzne joprojām kustējās. Un mirdzēja. Kaut gan te nav Saules sistēma, kur ikviens olis var spīguļot atstarotā gaismā! Ja šeit ķermenis spīd, tas izstaro gaismu pats. Bez jebkādiem māņu efektiem… Saprotams, tā nav zvaigzne. Bet kas tad? Kuģiem rajons ir slēgts. Atbrīvots eksperimenta vajadzībām. Un tomēr kaut kas zib. Izplatījumā peld uguntiņa… Uguntiņa?

Valguss pievirzījās cieši pie ekrāna. Tur jau varēja saskatīt veselas trīs uguntiņas. Vienu spilgtāku, divas blāvākas. Un tās veidoja it kā trīsstūri. Ko šis trīsstūris viņam atgādina? Kaut ko simtiem reižu redzētu …