Valgusa Odiseja

Pabeidzis fotografēšanu, Valguss nolēma uzņēmumus attīstīt rīt pirms eksperimenta. Viņam nebija šaubu, ka filma nerādīs it nekā; optika nemēdz halucinēt. Tomēr uzbudinājums bija pārāk liels, lai varētu tūlīt iemigt. Vajadzēja nomierināt nervus. Visātrāk tas panākams, veicot kādu vienkāršu, vieglu darbu. Piemēram, pārbaudot glābšanas kutera mehānismus …

Kuterītis bija novietots augšstāva elingā. Valguss uzkāpa pa lēzenu, platu trapu, kas bija ierīkots ar tādu aprēķinu, lai briesmu brīdī pa to varētu ātri uzskriet. Taisnība, paša kutera ieejas lūka bija pašaura. Bet kuteris galu galā ir tikai glābšanas laiva vienam cilvēkam. Laiva, kurai jākļūst par pilota patvērumu, kad Odisejs dosies pēdējā triecienā.

Kā to prasa instrukcija, Valguss apskatīja kuterīti no ārpuses, aptaustīja un pakustināja visus atkabinātāja mezglus, rūpīgi pārbaudīja katapultu, tad iekāpa šaurajā kabīnē. Arī tur viss bija kārtībā. Kuģītis šķita sagatavojies lēcienam. Pavēli tikai, un tas vienā mirklī aizšausies prom, aizvedīs tevi tālu no visādām briesmām un sprādzieniem …

— Atkal sāc malt to pašu! — Valguss sevi aprāja. — Nē, nudien pietiek, ja negribi, lai tev rēgojas spoki. Apskatīji laivu — un punkts. Ej, liecies gulēt!

Valguss iegriezās nodalījumā, kur bija samontēti DM ģeneratori. Eksperimenta laikā tie izstaros enerģiju, ar kuras palīdzību kuģis mēģinās saliekt ap sevi telpu un pārraut to vai arī izlauzties tai cauri. Kārtība visur bija priekšzīmīga. Odisejs lieliski zināja savus pienākumus. Tiesa, nekā cita viņš nezināja. Nezināja, piemēram, ka pilotam nepavisam negribas izšķirošaja brīdī pamest kuģi…

Valguss atvēra savas kajītes durvis. Iegaja un aizvēra tās. Viņš varētu to arī nedarīt, šeit neviens viņu netraucētu: tuvākais no iespējamajiem traucētājiem atradās bāzes kuģī, miljardiem kilometru no šejienes. Un tomēr — ierastās kārtības labad Valguss aizvēra durvis.

Tad viņš noģērbās un iekārtojās atsperīgajā, zemajā guļvietā. Iededza mazo gaismu un paņēma no naktsgaldiņa dešifratoru ar grāmatas ierakstu.

— Nē, — Valguss pasmīnēja, — izplatījumā Homērs neiet pie sirds. Mani samulsināja Odisejs; iegribējās analoģijas. Bet kriotronu Odiseja viltība ir pavisam citāda. Vajadzēja sameklēt kaut ko jautrāku.

Taču Valguss skaidri zināja, ka tik un tā pašlaik lasīt nespētu — galvā līstu visādas nelabas domas. Tāpēc jāizguļas! Viņš pastiepa roku uz hipnorada pusi; mazais reflektors spīdēja tieši virs gultas. Roka apstājās pusceļā un lēni nolaidās atpakaļ.

Varbūt tomēr negulēt? Parunāties kaut vai ar sevi? Citādi, kas zina, sapnī vēl parādīsies kāds no turienes, no planētas …

Jā, tas laikam bija īstais iemesls — nevis sajūta, ka iemigt neizdosies, sajūta, kas tik pazīstama visiem astronautiem. Tā mēdza rasties ik reizes, kad kuģa ātrums tuvojās četrām piektdaļām gaismas ātruma. Nekā noslēpumaina šajā sajūtā nebija — kosmopsihiatri jau sen noskaidrojuši, ka to rada nevis ātrums, bet gan doma — varbūt pat neapzināta: dažās stundās, ko tu pavadīsi gultā vai atzveltnes krēslā, uz Zemes var piedzimt un novecot paaudzes. Starp citu, ne jau veltīgi tika meklēts ceļš uz hipertelpu; tas varētu palīdzēt cilvēkiem izvairīties no laika paradoksa… Bet lai nu kā, vajadzēja tikai iedomāties šo situāciju un par miegu vairs nevarēja būt ne runas. Tāpēc kuģos virs katras guļvietas bija piestiprināts hipnorads — neliels aparātiņš, kas jebkuru cilvēku dažās minūtēs spēja iegremdēt dziļā miegā.

Valguss apņēmīgi ieslēdza hipnoradu. Aizmirsīsim mirušos kuģus … Viņš ierīkojās ērtāk. Domas pamazām aiz- miglojās. Pilots pasmaidīja, un viņa acis aizvērās.

Valguss pamodās, miega atsvaidzināts. Laika releji bija

darbojušies precīzi, un tagad visu varēja darīt bez steigas.

Kartība bija noteikta reizi par visām reizēm. Vingrošana. Jonu vanna. Masāža. Valguss krekstēja aiz labpatikas un vienlaikus, garīgas rosmes labad, risināja galvā diezgan āķīgu vienādojumu sistēmu. Desmit minūtes viņš veltīja koncentrēšanās spējas un ātras reakcijas izkopšanai. Tad paēda brokastis.

Pēc brokastīm Valguss pārģērbās tīrās drēbēs un tik ilgi spodrināja kurpes, līdz beidzot tās sāka laistīties kā galvenais kuģa reflektors. Protams, tāda rūpība nebija obligāta — tik un tā šeit neviens to nespēja novērtēt. Bet pilotam šodien jāsēstas komandiera sēdeklī. Un diez vai kāds astronauts uzdrošināsies ieņemt šo vietu, nenospod- rinājis kurpes un neizgludinājis formas tērpu.

Zibinādams zeltītās parabolas uz svārku atlokiem, Valguss vērīgi nopētīja savu attēlu spogulī. Sardze ir sardze, un kuģi nedrīkst apvainot ar nevīžību pat sīkumos! To zina jebkurš iesācējs. Un, lai nu kā, iesācējs Valguss nebija.