Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila satriekta atcerējās, kā Krebs bija mācījis viņai sarunāties, bet viņa nezināja, ka viņš sarunājas ar rokām. Toreiz, būdama vēl meitene, Eila nenojauta, ka ļaudis var sarunāties ar rokām, viņa taču pati bija ru­nājusi tikai ar skaņām! Bet viņa tik ilgu laiku bija runājusi klana valodā, ka vairs nespēja atcerēties vārdu nozīmi. "Es taču vairs neesmu klana sieviete. Klanam es esmu mirusi. Mani nolādēja. Es vairs nekad nedrīk­stu tur atgriezties. Tagad man jādzivo kopā ar Citiem, man ir jārunā viņu valodā. Man ir atkal jāmācās saprast vārdus, jāmācās ar viņiem sarunāties, citādi mani neviens nekad nesapratīs. Pat ja atradīšu šo Citu ļaužu klanu, tad nespēšu ar viņiem sarunāties un viņi nesapratīs, ko es saku. Vai tāpēc mans totēms lika man palikt un gaidīt, līdz šis vīrietis tika pie manis atsūtīts? Lai viņš man atkal iemāca sarunāties?" Kaut arī alā nebija caurvēja, Eila pēkšņi sajuta aukstumu un nodrebinājās.

Jondalars tikai turpināja tarkšķēt, uzdodams jautājumus, uz kuriem vairs necerēja sagaidīt atbildes; viņš to darīja tāpēc, lai dzirdētu, kā pats runā. No sievietes nebija saņemta nekāda atbilde, viņš domāja, ka zina iemeslu, kāpēc tā notiek. Vīrietis bija pārliecināts, ka viņa vai nu gatavojas būt, vai jau atrodas Mātes kalpotāju rindās. Šāds pieņēmums sniedza atbildi uz tik daudziem jautājumiem: viņas dziednieces prasmi, varu pār zirgu, kāpēc viņa dzīvoja viena un ar viņu nesarunājās, var­būt pat par to, kā bija viņu atradusi un nogādājusi šajā alā. Jondalars gribēja zināt, kur viņš atrodas, bet šobrīd tam nebija nozīmes. Viņam paveicies, ka palicis dzīvs. Tomēr vīrietis uztraucās vēl par kaut ko, ko Šamuds bija stāstījis.

Tagad viņš saprata: ja toreiz būtu pievērsis uzmanību sirmā dzied­nieka vārdiem, tad būtu zinājis, ka Tonolanam lemts mirt, - bet vai tad viņam nebija arī teikts, ka viņš sekos savam brālim, jo Tonolans viņu aizvedīšot uz tādu vietu, kur citādi pats Jondalars nekad nebūtu nonācis? Kāpēc viņš tika atvests uz šejieni?

Eila bija centusies izdomāt, kā lai sāk mācīties vārdus, un tad pēkšņi atcerējās, kā Krebs bija sācis viņu mācīt - saukdams cilvēku vārdus. Pārvarējusi sevi, Eila tieši ieskatījās vīrietim acīs, piesita sev pie krūtīm un sacīja: - Eila.

Jondalara acis plati iepletās. - Tātad galu galā tu tomēr esi nolēmusi runāt! Vai tas ir tavs vārds?

Viņš norādīja uz sievieti. - Pasaki to vēlreiz!

- Eila.

Sievietei bija īpatnējs akcents. Abām vārda zilbēm bija norautas ga­lotnes, vārda vidusdaļa tika izrunāta dziļi rīklē, it kā viņa to norītu. Jondalars bija dzirdējis daudzas valodas, taču neviena neskanēja tā, kā sieviete izrunāja šo vārdu. Viņš nespēja šīs skaņas precīzi atkārtot, bet centās pateikt kaut ko līdzīgu: - Eei-lāh.

Sieviete gandrīz vai nespēja pazīt tās skaņas, kā svešais izrunāja viņas vārdu. Dažiem klana ļaudīm viņas vārda izrunāšana bija sagādā­jusi zināmas grūtības, bet neviens to neizrunāja tā kā šis vīrietis. Viņš sapludināja skaņas kopā, izmainīja uzsvaru tā, ka tas krita uz pirmās zilbes, nevis uz otrās. Eila pat nespēja atcerēties, ka viņas vārds būtu izrunāts šādi, tomēr tā šķita pareizi. Viņa norādīja uz vīrieti un gaidoši pieliecās uz priekšu.

-    Jondalars, - viņš sacīja. - Mani sauc Jondalars no Zelandoni cilts.

Tas bija par traku, viņa nespēja to atkārtot. Eila papurināja galvu un

vēlreiz norādīja uz viņu. Vīrietis redzēja, ka viņa ir samulsusi.

-Jondalars, - viņš atkārtoja, tad lēnāk, - Jondalars.

Eila pūlējās, lai liktu savai mutei darboties tāpat, kā vīrietim tas bija sanācis. Duh-da - bija tā līdzīgākā skaņa, kas nāca pār sievietes lūpām.

Jondalars saprata, ka sievietei ir problēmas pareizi izrunāt skaņas, bet viņa tik ļoti centās. Viņš nesaprata - varbūt viņai ir mutes defor­mācija, kas neļauj runāt? Vai tāpēc viņa iepriekš nebija runājusi? Tāpēc, ka nevarēja? Jondalars vēlreiz atkārtoja savu vārdu, darīja to lēnām, izrunādams katru skaņu tik skaidri, cik vien spēja, it kā sarunātos ar bērnu vai kādu, kam nebija pietiekami attīstītas prāta spējas: - Jon- da-lars… Jon-da-lars.

-    Don-da-lāh, - Eila mēģināja vēlreiz.

-    Nu jau tev sanāk daudz labāk, - vīrietis atzinīgi pamāja un pa­smaidīja. Šoreiz viņa patiešām bija pūlējusies. Tagad vīrietis vairs nebija tik pārliecināts par savu pieņēmumu, ka šī sieviete ir viena no tām, kas kalpo Mātei. Viņa nelikās pietiekami apķērīga. Viņš tikai turpināja smaidīt un māt ar galvu.

Vīrietis taisīja laimīgu seju! Neviens cits klanā, izņemot Durku, ne­kad nesmaidīja. Tomēr Eilai tas bija licies tik dabiski, un tagad vīrietis dara to pašu.

Sievietes pārsteigtā seja izskatījās tik jocīga, ka viņam bija jāapvalda smiekli, bet viņa smaids kļuva vēl platāks un acīs iedzirkstījās uzjaut­rinājums. Šīs izjūtas bija lipīgas. Ari Eilas mutes kaktiņi savilkās, un, kad Jondalara atbildes smaids viņu iedrošināja, viņa atbildēja ar platu un apmierinātu smaidu.