Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kad Eila noņēma asiņaino tauksaknes kompresi, Jondalara uztrau­kums tikai palielinājās. Lampa nedeva tik spilgtu gaismu kā saules stari, bet viņam vairs nebija nekādu šaubu par sava ievainojuma nopietnību. Kāja bija sapampusi, nobrāzta un jēla. Ieskatoties tuvāk, viņam likās, ka redz mezgliņus, kas satur bojāto miesu kopā. Jondalars nebija ne­kāds zinošais ārstniecības mākslā. Vēl nesen viņam par to nebija vairāk intereses kā jebkuram jaunam, veselīgam vīrietim, bet vai tad kāds dziednieks ir kādreiz ar mezgliem sasējis kādu brūci?

Vīrietis uzmanīgi vēroja, kā Eila sagatavo jaunu sautējošo kompresi; šoreiz tā bija no lapām. Viņš gribēja pajautāt, kas tās ir par lapām, apru­nāties ar sievieti, novērtēt viņas ārstniecības prasmi. Bet viņa nemācēja nevienu no valodām, ko prata viņš pats. īstenībā viņš vispār nebija dzirdējis sievieti bilstam ne vārda. Kā gan viņa varēja būt dziedniece, ja nerunāja ne vārda? Tomēr likās, ka sieviete zina, ko dara; lai kas tas arī būtu, ko viņa uzlika uz Jondalara kājas, tas noņēma sāpes.

Viņš atslābinājās - kas gan cits viņam atlika? - un vēroja, kā sie­viete ar sūkli uzmanīgi apmazgā viņa krūtis un rokas. Tikai pēc tam, kad viņa atsēja mīkstu ādas saiti, kas saturēja kompresi pie galvas, viņš uzzināja, ka arī galva ir savainota. Jondalars pataustīja galvu un sajuta piepampumu un sāpīgu vietu, pirms sieviete atkal piesēja pie galvas jaunu kompresi.

Atgriezusies pie pavarda, Eila sildīja buljonu. Vērodams sievieti, Jon­dalars joprojām mocījās neziņā un centās izprast, kas viņa ir. - Smaržo labi, - viņš atzina, kad gaļas buljona smārds nonāca līdz viņa guļvie­tai.

Viņa balss skaņa šķita šai vietā neiederamies. Viņš nezināja, kāpēc, bet pastāvēja kaut kas vairāk par apziņu, ka viņu nesaprot. Pirmo reizi satiekoties ar Šaramudiem, viņi arī cits citu nesaprata, tomēr eksistēja valoda - konkrēts vārdu krājums; ikviens centās apmainīties ar vārdiem, lai iesāktu sazināšanās procesu. Šī sieviete necentās iesākt savstarpējo vārdisko sazināšanos un uz viņa centieniem atbildēja vienīgi ar ne­sapratnes pilnu skatienu. Šķita, ka viņa ne tikai nesaprot Jondalara runātās valodas, bet sievietei pat nav vēlēšanās ar viņu sazināties.

"Nē," viņš nodomāja. "Tā nu gluži nav taisnība." Viņi bija sazināju­šies. Viņa bija pasniegusi ūdeni, kad Jondalaram bija gribējies dzert, un ūdens somu, kur atviegloties, tomēr vēl līdz šim brīdim vīrietim nebija skaidrs, kā viņa to bija uzminējusi. Viņš nebija vēl izdomājis, kā viņiem bija izdevies sazināties tajā bridi, kad Jondalars ļāva vaļu bēdām, - sāpes vēl joprojām nebija rimušas, bet viņš bija izjutis sievie­tes sapratni un šo brīnumu pievienojis pārējām brīnumainajām lietām, kas saistījās ar viņu.

-    Es zinu, ka tu mani nesaproti, - mēģinādams vēlreiz uzsākt sarunu, Jondalars iesāka. Viņš nemaz īsti nezināja, ko viņai teikt, tomēr izjuta vajadzību kaut ko pateikt. Tikko viņš bija sācis runāt, tā vārdi raisījās paši no sevis. - Kas tu esi? Kur ir pārējie tavi ļaudis? - Jondalars daudz neko neredzēja aiz gaismas apļa, kas krita aiz pavarda un lampas, bet viņš nebija redzējis citus cilvēkus, un nekas neliecināja par citu ļaužu klātbūtni. - Kāpēc tu nevēlies sarunāties?

Viņa paskatījās, bet neko neatbildēja.

Pēkšņi vīrietim prātā ienāca dīvaina doma. Viņš atcerējās, kā bija sēdējis tumsā kopā ar Šaramudu dziednieku un klausījies, kā Šamuds stāsta par noteiktām pārbaudēm, kas jāiziet tiem, kas kalpo Mātei. Varbūt šis bija viens no tiem gadījumiem, kad sievietei bija jāpavada zināms laiks vienatnē? Varbūt tagad viņai bija klusēšanas periods, kad viņa nedrīkstēja ne ar vienu sarunāties? Varbūt šis bija viņas atturēša­nās un badošanās laiks?

-    Tu dzīvo viena, vai ne?

Eila atkal uz viņu paskatījās un bija izbrīnījusies, ieraugot vīrieša sejā pārsteiguma izteiksmi, - it kā viņš pirmo reizi būtu viņu ieraudzījis. Zināmu iemeslu dēļ sieviete atkal apzinājās savu nepieklājīgo izturē­šanos un ātri nolaida acis, skatīdamās buljonā. Tomēr šķita, ka vīrie­tis nesaprot viņas netaktiskumu. Viņš tikai skatījās apkārt, pētīja alu un ar muti taisīja skaņas. Piepildījusi bļodiņu, jaunā sieviete apsēdās viņa priekšā un nolieca galvu, dodama viņam iespēju piesist viņai pie pleca, tādējādi atzīstot viņas klātbūtni. Eila nesagaidīja uzsitienu uz pleca, pacēlusi acis, viņa sastapās ar jautājošu skatienu un izrunātiem vārdiem.

Viņš taču nezina! Viņš nesaprot, ko viņa lūdz. Šķiet, ka viņš vispār nemāk nevienu žestu. Pēkšņi šī atskārsme ienāca Eilai prātā. Kā tad mēs sazināsimies, ja viņš neredz manus signālus, bet es nesaprotu viņa vārdus?