Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     It kā viss būtu sagatavots, nevaru iedomāties, ko vēl mums vaja­dzētu. Mēs nevaram palikt prom pārāk ilgi - šajā gadalaikā laikapstākļi ļoti ātri mainās. No rīta var būt karsts, bet pie vakara var sākties sniega vētra, - Eila sacīja, kāpdama lejā pa taciņu.

Jondalars ielika savā maisā jaunatrastos akmeņus, vēlreiz pavērās apkārt un paskatījās uz sievieti. Tad vēlreiz palūkojās uz viņu.

-     Eila! Kas tev ir mugurā?

-     Vai tad tev nepatīk?

-     Man patīk! Kur tu šīs drēbes dabūji?

-    Uztaisīju tajā pašā laikā, kad darināju tavējās. Izgatavoju tās līdzī­gas tavējām, tikai pēc sava izmēra, bet nebiju pārliecināta, vai man būs vajadzība tās valkāt. Varbūt šīs drēbes var nēsāt vienīgi vīrieši? Un vēl nezināju, kā pareizi jāizrotā krekls. Vai ir labi sanācis?

-     Šķiet, ka jā. Neatceros, ka sieviešu apģērbs izskatītos citādi. Šis ir Mamutu cilts apģērbs. Savējo Zelandoni apģērbu es pazaudēju, kad bijām nonākuši Lielās Mātes upes galā. Eila, šis apģērbs tev ļoti piestāv.

Ceru, ka tev tas ari iepatiksies. Kad kļūs auksts, tu sajutīsi, cik tas ir silts un ērts.

-     Man prieks, ka tev patīk. Es gribēju apģērbties… tavā stilā.

-     Manā stilā… Nezinu, vai pats maz vairs zinu, kas ir mans stils. Paskaties tik uz mums! Vīrietis, sieviete un divi zirgi! Vienam no zir­giem uzkrauta mūsu telts, pārtika un papildu apģērbs. Ir dīvaina sajūta uzsākt Ceļojumu tik neapkrautam ar mantām, kad nekas cits kā pīķi un pīķu metējs nav jānes. Un mans maiss ir pilns ar uguns akmeņiem. Šķiet, ka mēs krietni vien pārsteigsim citus, ja mūs kāds ieraudzīs. Bet vēl pārsteigtāks esmu pats par sevi. Es vairs neesmu tas pats cilvēks, kāds biju, kad tu mani atradi. Sieviete, tu esi mani mainījusi, un es tevi par to mīlu.

-    Arī es, Jondalar, esmu mainījusies. Es tevi mīlu.

-    Nu tad uz kuru pusi dosimies?

Šķērsojot ieleju kopā ar Jondalaru, Vīniju un kumeļu, Eila pārdzīvoja nemierpilnu zaudējuma izjūtu. Kad viņi bija sasnieguši pagriezienu ielejas otrā galā, jaunā sieviete atskatījās.

-    Jondalar! Palūk! Zirgi ir atgriezušies ielejā. Neesmu tos redzējusi kopš tā brīža, kad pirmoreiz šeit ierados. Viņi aizgāja tad, kad tos medīju un Vīnijas mammu iedzinu lamatās. Priecājos, ka viņi ir atgriezušies. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī ir zirgu ieleja.

-     Vai šis ir tas pats bars?

-    Nezinu. Ērzelis bija dzeltenā krāsā tāpat kā Vīnija. Šobrīd es nere­dzu ērzeli, tikai galveno bara ķēvi. Pagājis jau ilgs laiks.

Arī Vīnija bija ieraudzījusi zirgus un skaļi iezviedzās. Pārējie zirgi viņai atbildēja, un Skrējējs ieinteresēts saspicēja ausis uz zirgu bara pusi. Pēc tam ķēve turpināja sekot sievietei, un viņas kumeliņš rikšoja nopakaļ.

Eila gāja gar upi uz dienvidiem un, tās otrā pusē ieraudzījusi stāvu nogāzi, to šķērsoja. Apstājušies kalna galā, abi uzkāpa Vīnijai mugurā. Sieviete pazina savas norādes un devās uz dienvidrietumiem. Apkārtnes reljefs kļuva arvien nelīdzenāks, parādījās plaisas un gropes; klinšaini kanjoni un stāvas nogāzes mijās ar lēzeniem kāpumiem. Tuvojoties kan­jona ieejai izrobotā klinšu sienā, Eila nokāpa no zirga un pārbaudīja zemi. Svaigu pēdu šobrīd nebija. Viņa ieveda visus iekšā kanjona strupceļā, tad uzkāpa uz klintsgabala, kas bija nošķēlies no sienas. Eila devās uz kanjona tālāko galu, kur bija akmens nogruvums; Jondalars viņai sekoja.

-   Jondalar, šī ir īstā vieta, - viņa paziņoja. Izņēmusi no tunikas mai­siņu, Eila to pasniedza Jondalaram.

Viņš šo vietu pazina. - Kas tas ir? - viņš jautāja, turēdams rokā mazo ādas maisiņu.

-    Tā ir sarkanā zeme, Jondalar. Tava brāļa kapam.

Nespēdams izteikt ne vārda, vīrietis pamāja. Jondalars sajuta acis rie- šamies asaras un nemaz nemēģināja tās aizturēt. Paņēmis vienu sauju ar sarkano okeru, viņš to izkaisīja pār klintīm un granti, pēc tam izsēja ari ar otru sauju. Eila gaidīja, kamēr Jondalars ar miklām acīm skatījās uz akmeņaino nogāzi, un, kad vīrietis pagriezās promiešanai, Eila pār Tonolana kapu izdarīja vienu žestu.

Brīdi viņi jāja klusēdami, tad Jondalars ierunājās: - Tonolans bija Mātes mīlulis. Viņa gribēja paņemt to atpakaļ pie sevis.

Pajājis vēl tālāk, vīrietis iejautājās: - Kas tas bija par žestu, ko tu izdarīji?

-    Es lūdzu Lielajam Alu Lācim ceļojuma laikā uz viņsauli tavu brāli aizsargāt un novēlēju viņam veiksmi. Tas nozīmē: "Dodies līdzi Ur- sum!"

-     Eila, toreiz, kad tu man to stāstīji, es to nepratu novērtēt. Bet tagad gan. Esmu ļoti pateicīgs, ka tu apglabāji manu brāli un lūdzi, lai klana totēmi viņu aizsargā. Domāju, ka, pateicoties tev, viņš atradīs savu ceļu garu pasaulē.

-    Tu stāstīji, ka Tonolans bija drosmīgs. Nedomāju, ka drosmīgajiem nepieciešama palīdzība ceļa meklēšanā. Tiem, kas ir bezbailīgi, tam vajadzētu būt aizraujošam piedzīvojumam.