Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Eila, es tev parādīšu, kā mani iepriecināt, - Jondalars sacīja. Pa­ņēmis Eilu aiz rokas, viņš aizveda sievieti uz zaļas zāles laukumiņu upes malā. Pēc tam kad abi bija apsēdušies, vīrietis atkal sāka viņu skūpstīt, tad pasniedzās pēc sievietes auss un, skūpstīdams kaklu, lika viņai apgulties. Viņa roka atradās uz sievietes krūts, un, kad viņš ar mēli sniedzās pēc tās, Eila piecēlās sēdus.

-     Es gribu iepriecināt tevi, - viņa atkārtoja.

-    Eila, man ir liels iepriecinājums sniegt Baudas velti tev - es nezinu, kā tu vēl vairāk vari mani iepriecināt.

-     Vai tas tevi iepriecinās mazāk? - viņa pajautāja.

Jondalars atmeta galvu, iesmējās un ieskāva Eilu savās rokās. Viņa smaidīja, bet nesaprata, kas vīrieti bija tik ļoti sasmīdinājis.

-     Domāju, ka jelkas, ko tu darītu, sagādātu man prieku. - Tad, ska­tīdamies Eilā ar savām izteiksmīgajām, zilajām acīm, viņš noteica: - Es mīlu tevi, sieviete.

-    Es mīlu tevi, Jondalar. Es izjūtu mīlestību, kad tu man tā uzsmaidi, tā manī paskaties ar savām burvīgajām acīm un - vēl vairāk - kad tu smejies. Klanā neviens nesmējās, un viņiem nepatika, ka es smējos. Es vairs nekad negribu dzīvot kopā ar tādiem ļaudīm, kas neļaus man smaidīt vai smieties.

-     Eila, tu smiesies un smaidīsi. Tev ir brīnišķīgs smaids. - Par šiem vārdiem Eila nevarēja nepasmaidīt. - Eila, ak, Eila! - Jondalars sacīja, paslēpdams seju pie viņas kakla un glāstīdams viņu.

-   Jondalar, man patīk, kad tu man pieskaries un skūpsti manu kaklu, bet es gribu zināt, kas patīk tev.

Vīrietis sāji pasmaidīja. - Es nevaru ar sevi neko padarīt - tu mani pā­rāk uzbudini. Eila, dari ar mani to, kas tev patīk un šķiet pieņemams.

-    Vai tev tas patiks?

-     Pamēģini.

Viņa noguldīja vīrieti uz muguras un pārliecās pāri, lai ar pavērtu muti un izmantojot mēli viņu noskūpstītu. Jondalars atbildēja, bet tu­rēja sevi grožos. Pēc tam viņa noskūpstīja vīrieša kaklu, viegli pabraucot ar mēli. Sajūtot viņu nedaudz notrīsam, Eila paskatījās un, gribēdama saņemt apstiprinājumu, pajautāja:

-     Vai tā tev patīk?

-    Jā, Eila, tā man patīk.

Tā patiešām arī bija. Atturot sevi un pakļaujoties sievietes eksperi­mentālajiem glāstiem, Jondalars uzbudinājās vēl vairāk, nekā bija spējis to iedomāties. Viņas maigie skūpsti dedzināja kā uguns. Eila bija ne­droša par sevi - tik nepieredzējusi kā meitene, kura jau bija sasniegusi pubertāti, bet kurai vēl nav bijis Pirmās baudas rituāls; neviena nevarēja būt iekārojamāka par viņu. Šādiem maigiem skūpstiem bija daudz lie­lāks spēks uzbudināt vīrieti nekā daudz dedzīgākiem un jutekliskākiem pieredzējušas sievietes glāstiem - jo tie bija bijuši liegti.

Daudzas sievietes līdz zināmai robežai bija pieejamas; Eila bija ne­aizskarama. Nepieredzējusi jauna sieviete varēja padarīt trakus gan jaunus, gan vecus vīriešus, ļaudama sevi kādā tumšā alas stūri glāstīt. Katra māte visvairāk baiļojās par to, ka viņas meita kļūs par sievieti tieši pēc Vasaras sapulces priekiem, bet līdz nākamajai būs priekšā gara ziema. Daudzām sievietēm jau pirms Pirmā baudas rituāla bija iegūta pieredze ar skūpstiem un glāstiem, un Jondalars zināja, ka dažām ri­tuāls nemaz nebija pirmā reize, tomēr viņš to neatklāja, lai neiegrūstu sievietes negodā.

Viņš prata novērtēt jauno sieviešu pievilcību - tieši tā Pirmās baudas rituālā viņam sagādāja lielāko iepriecinājumu, un Eilai piemita tāda pie­vilcība. Viņa skūpstīja vīrieša kaklu. Sajūtot patīkamas trīsas, Jondalars aizvēra acis un ļāvās baudai.

Eila slīdēja vēl zemāk un, ar mēli kutinot, vilka mitrus aplīšus uz vīrieša auguma, sajuzdama, ka ari pašas uzbudinājums pieņemas spēkā. Jondalaram tās bija gandrīz vai mocības - izsmalcinātas mocības, daļēji kairinoša un dedzinoša stimulēšana. Kad Eila bija sasniegusi vīrieša nabu, viņš vairs nespēja sevi kontrolēt. Uzlikdams rokas uz Eilas gal­vas, viņš to maigi pastūma zemāk, līdz viņa sajuta, ka vīrieša karstais loceklis atrodas viņai pie vaiga. Sieviete smagi elpoja, izbaudīdama dziļi savā ķermenī velkošas un kņudošas sajūtas. Viņas maigā mēle bija kas vairāk, nekā Jondalars spēja paciest. Viņš vadīja Eilas galvu uz izslējušos, cieto locekli. Viņa pavērās augšup.

-    Jondalar, vai tu vēlies, lai es…

-    Tikai tad, Eila, ja pati to vēlies.

-    Tas tevi iepriecinās?

-    Tas mani iepriecinās.

-    Tad es to gribu.

Viņš sajuta, ka silts mitrums ieskauj pulsējošā locekļa galviņu un ne tikai galviņu. Jondalars ievaidējās. Eilas mēle izpētīja locekļa gludo, apaļo galviņu, pārbaudīja mazo spraudziņu un ādas trauslumu. Kad viņas pirmās darbības bija izsaukušas vīrietim baudu, viņa kļuva vēl pārliecinātāka. Viņai patika jaunie atklājumi, un sieviete pati juta sevī pulsējam baudkāras alkas. Eila ar mēli pārbrauca loceklim visā tā ga­rumā. Jondalars izkliedza viņas vārdu, Eila vēl ātrāk sāka kustināt mēli un sajuta mitrumu sev starp kājām.

Jondalars sajuta sūkšanu un mitru siltumu, kas cilājās augšup un lejup. - Ak Doni! Ak, sieviete! Eila, Eila! Kā tu iemācījies kaut ko tādu darīt!