Zudusi pasaule

Mēs ciešā pulciņā stāvējām pie pašas aizas kādas četrdesmit pēdas zem alas ieejas, kad pēkšņi mums garām trakā ātrumā aizšāvās milzīgs akmens. Tikai mata tiesa šķīra mūs no drošas nāves. Nevarējām saskatīt, no kurienes akmens sācis velties, taču mūsu jaukteņi, kuri tobrīd vēl kavējās pie alas ieejas, apgalvoja, ka tas aizbrāzies arī viņiem garām un tātad nācis no pašas augšas. Palūkojušies turp, mēs zaļajos džungļos, kas klāja klints virsotni, nemanījām ne mazākās kustības.

Un tomēr šaubu nebija — akmens ticis mērķēts tieši mums, tā ka šis notikums nepārprotami liecināja, ka plakankalnē var iznākt sastapšanās ar cilvēkiem, turklāt tādiem, kam prātā ļauni nodomi!

Mēs steidzāmies projām no aizas, pārdomādami, kā šis notikums varētu ietekmēt mūsu turpmākos plānus. Stā­voklis jau tāpat nebija no vieglajiem, bet, ja dabas liktajiem šķēršļiem vēl pievienosies tīša cilvēku ļaunda­rība, tad mēs varam atmest jebkuras cerības. Un tomēr, līdzko pievērsām skatienu krāšņajai zaļumu segai tikai kādus pāris simtus pēdu virs galvas, kļuva skaidrs, ka mūsu vidū neatradīsies neviens, kas spētu atgriezties Londonā, iekams šie džungļi nav izpētīti.

Apsprieduši stāvokli, mēs nolēmām turpināt ceļu ap­kārt plakankalnei, līdz varbūt uziesim citu vietu, kur varētu uzkāpt kalna virsotnē. Klinšu siena bija kļuvusi krietni zemāka, tā vairs negāja uz rietumiem, bet bija pavērsusies uz ziemeļiem, un, ja šo gabalu uzskatītu par vienu riņķa loku, visa riņķa līnija nevarētu būt diezin cik gara. Ļaunākajā gadījumā mēs pēc pāris dienām atgriez­tos iesāktā ceļa sākuma punktā.

Tai dienā mēs nosoļojām vismaz divdesmit divas jūdzes, taču mūsu izredzes palika tādas pašas, kā bijušas. Starp citu, aneroīds rāda, ka no tās vietas, kur mēs atstājām laivas, apvidus reljefs pacēlies vismaz līdz trīstūkstoš pēdām virs jūras līmeņa. Tāpēc šeit ir pavisam citāda temperatūra un citāds arī augājs. Gandrīz pilnīgi esam atbrīvojušies no briesmīgajiem kukaiņiem, kas sagandē jebkuru ceļojumu tropiskajā joslā. Sur tur vēl redzams pa retai palmai, diezgan daudz saglabājušās kokveidīgās papardes, bet varenie Amazones koki sen jau palikuši aiz muguras. Tīkami bija starp šīm neviesmīlīgajām klintīm skatīt krāšņos tīteņus, pasifloras un begonijas, kas at­sauca atmiņā dzimteni. Viena sarkana begonija bija tieši tāda pati kā tā, kas auga podā uz kāda Strītemas namiņa palodzes . .. Taču nu jau sāku nodoties gluži personiskām atmiņām.

Tovakar — es arvien vēl stāstu par pirmo dienu mūsu gājienā apkārt plakankalnei — mēs piedzīvojām kaut ko gaužām dīvainu, un tas izgaisināja jebkuras šaubas par gaidāmajiem brīnumiem.

Izlasījis šīs rindas, Jūs, mister Makārdl, varbūt pirmo reizi sapratīsiet, ka laikraksts nav atsūtījis mani šurp gluži veltīgi un ka šis lieliskais materiāls būs kā radīts publicēšanai, tiklīdz mēs saņemsim profesora atļauju. Taču arī es pats nemūžam neuzdrošināšos nodot to atklātībai, iekams nebūšu pārvedis Anglijā nepārprota­mus pierādījumus, jo negribu, lai mani nosauc par avīžniecības Minhauzenu. Ne brīdi nešaubos, ka arī Jūs domājat tāpat un ka negribēsiet likt uz spēles mūsu *Gazette» godu, iekams nespēsim dot pienācīgu pret­sparu tam kritiķu un skeptiķu korim, ko katrā ziņā izraisīs šādi raksti. Un tādēļ lai šis neparastais notikums, kas mūsu vecajā avīzītē varētu parādīties ar tik brīnum jauku virsrakstu, šobrīd vēl gaida savu kārtu redaktora atvilktnē.

Un tomēr tas bija tikai acumirklis, no kura palika pēdas vienīgi mūsu atmiņā.

Viss notika tā. Lords Džons bija nošāvis agutu — sīku, cūkai līdzīgu zvēriņu, un, vienu pusi atdevuši indiāņiem, otru mēs cepām uz ugunskura. Tumsai iestājoties, šeit kļūst stipri vēss, tāpēc bijām sapulcējušies cieši apkārt ugunij. Mēness tonakt nespīdēja, vienīgi pāris zvaigžņu meta blāvu gaismu pār līdzenumu. Un pēkšņi no melnās nakts tumsas, šķeldams gaisu kā lidmašīna, iznira kāds radījums un strauji metās lejup. īsu brīdi debesis aiz­sedza plati, kaili plēvspārni, un es paguvu saskatīt vienīgi garu, čūskai līdzīgu kaklu, niknas, kārīgas, sarka­nīgi zalgojošas acis un varenu, atieztu knābi, kurā, man par lielu brīnumu, spīdēja sīki, balti zobiņi. Vēl mirklis, un dīvainais radījums bija pazudis.. . līdz ar mūsu vakariņām. Gaisā pazibēja tikai milzīga, melna ēna, savu divdesmit pēdu platumā, nezvēra spārni brīdi izdzēsa zvaigžņu mirdzumu, un tad tas jau bija pazudis aiz klinšu kraujas turpat virs mūsu galvas. Pārsteigti mēs mēmā klusumā sēdējām ap ugunskuru kā Vergīlija varoņi, kad pār tiem nolaidās harpijas. Pirmais ierunājās Samerlijs.

— Profesor Celindžer,— viņš svinīgi iesāka, un balss viņam satraukumā trīsēja,— piedodiet man! Atzīstu, ser, ka man nav bijusi taisnība, un varu vienīgi lūgt, lai jūs aizmirstat visu, ko esmu sarunājis.

Tas bija labi teikts, un abi vīri pirmoreiz paspieda viens otram roku. Vismaz tik daudz bijām ieguvuši no šās pirmās iepazīšanās ar pterodaktilu. Nudien ir vērts ziedot Vakariņas, lai divi šādi cilvēki salīgtu mieru.