Zudusi pasaule

—  Kā tad, mani draugi, tilts gan! Ne jau velti es vakarvakarā veselu stundu lauzīju galvu par to, kā izkļūt no šī stāvokļa. Atminos — mūsu jaunajam draugam reiz sacīju, ka Džordžs Edvards Celindžers no vislabākās puses sevi parāda tieši tad, kad tiek piespiests pie sienas. Jums jāpiekrīt, ka vakar mēs visi bijām piespiesti pie sienas. Taču, kur gribasspēks un intelekts iet roku rokā, tur allaž atrodama kāda izeja. Vajadzēja atrast tiltu, ko varētu nolaist pār bezdibeni. Un te nu šis tilts ir!

Tā nenoliedzami bija spoža ideja. Koks sniedzās vismaz sešdesmit pēdu augstumā, un, ja vien tas nokristu vēla­majā virzienā, tilts pār aizu būtu gatavs. Kāpdams augšā, Celindžers bija pārmetis pār plecu arī cirvi. Tagad viņš to pasniedza man.

—  Mūsu jaunajam draugam muskuļi ir kā cīkstonim,— viņš sacīja.— Tāpēc viņš man šķiet pats piemērotākais šā uzdevuma veikšanai. Vienu gan es tomēr pa­lūgšu — neapgrūtiniet sevi ar patstāvīgu domāšanu un dariet tikai to, kas jums tiks sacīts.

Izpildīdams profesora norādījumus, es iecirtu kokā vairākus robus — tā, lai tas kristu vajadzīgajā virzienā. Uzdevums šķita samērā viegls, jo koks jau tāpat bija krietni vien nolīcis uz plakankalnes pusi. Beidzot es ķēros pie darba tā īsti no sirds, ik pēc brīža mainīdamies ar lordu Džonu. Apmēram pēc stundas atskanēja skaļš brīkšķis, koks sašūpojās, nogāzās pāri bezdibenim, un tā zari pazuda krūmājā viņpus aizas. Nocirstais stumbrs pieripoja pie pašas laukumiņa malas, un īsu mirkli mēs šausmās vērojām, vai tikai tas neievelsies bezdibenī. Tomēr koks noturēja līdzsvaru, apstājās pāris sprīžu no malas, un tilts pretim nezināmajam bija pārmests.

Ne vārda nebilzdami, mēs paspiedām profesoram Celin­džeram roku, bet viņš pacēla smieklīgo salmu platmali un mums visiem pēc kārtas zemu paklanījās.

—  Domāju, ka man pienākas gods,— viņš sacīja,— pir­majam spert kāju uz nezināmās zemes, bet šis skats, bez šaubām, reiz nākotnē noderēs par vēsturisku sižetu kādai gleznai.

Profesors jau tuvojās tiltam, kad pēkšņi lords Džons uzlika roku viņam uz pleca.

—  To nu es jums, mīļais cilvēk,— viņš teica,— nekādi nevaru atļaut.

—  Jūs nevarat atļaut, ser?!— Profesora galva atgāzās un bārda paslējās gaisā.

—   Zinātnes jautājumos es arvien nekurnēdams pakļau- šos jūsu vadībai, jo jūs galu galā esat zinātnieks. Taču, ja runa ir par manu nozari, tad jūsu pienākums ir paklausīt man.

—  Jūsu nozari, ser?

—  Jā, ikvienam no mums ir sava profesija, un es esmu karavīrs. Manuprāt, mēs patlaban gatavojamies iebrukt svešā zemē, kurā, iespējams, aiz katra koka un krūma uzglūn pa ienaidniekam. Akli mesties nezināmajā tikai tāpēc vien, ka pietrūkst veselā saprāta,— nē, es vismaz tā neesmu radis rīkoties.

Lorda Džona iebildumi šķita tik pamatoti, ka nebija iespējams tos neievērot. Celindžers atmeta galvu un paraustīja platos plecus.

—  Labi, ser, ko jūs iesakāt darīt?

—   Kas zina, varbūt šais pašos krūmos apmetusies vesela kanibālu cilts, kas to vien gaida kā tikt pie krietnām brokastīm,— teica lords Džons, raudzīdamies pāri tiltam.— Būs par vēlu prātot, kad jau vārīsimies zupas katlā, tāpēc mierināsim sevi ar cerībām, ka nekā­das briesmas mums nedraud, bet rīkosimies tomēr tā, lai drošs paliek drošs. Tātad mēs ar Melounu kāpsim atkal lejā» paņemsim šautenes un atgriezīsimies kopā ar Go- mesu un otru jaukteni. Pēc tam viens no mums varēs doties pāri tiltam, bet pārējie turēs gatavībā šautenes, līdz kļūs skaidrs, ka visa grupa bez bailēm var viņam sekot.

Celindžers apsēdās uz nocirstā koka celma un, smagi pūzdams, pauda nepacietību; turpretim mēs ar Samerliju vienprātīgi nospriedām, ka lordam Džonam jāuzņemas

ekspedīcijas vadība tais brīžos, kad izšķirams kāds prak­tisks jautājums.

Rāpties pa klinti otrreiz vedās nesalīdzināmi vieglāk, jo pašā stāvākajā vietā palika karājamies virve. Stundas laikā uznesām augšā šautenes un medību bisi. Ari jauk­teņi pēc lorda Džona rīkojuma jau bija paguvuši uzstiept saini ar pārtikas krājumiem gadījumam, ja pirmais izlūkgājiens ieilgtu. Visiem mums līdzi bija patronsomas.

—  Nu, Celindžer, ja jūs no tiesas gribat būt pirmais, kas sper kāju uz šīs plakankalnes,— sacīja lords Džons, kad visi sagatavošanās darbi bija paveikti.

—  Esmu bezgala pateicīgs par jūsu laipno atļauju,— pārskaities atcirta profesors; grūti iedomāties otru cil­vēku, kas tik neiecietīgi izturētos pret jebkuru autoritā­tes izpausmi.— Ja jau nu jums labpatīk mani aicināt, es, protams, izmantošu jūsu atļauju un kļūšu par šī pasā­kuma pionieri.

Uzmeties jāšus uz koka stumbra, tā ka abas kājas karājās pāri bezdibenim, Celindžers ar cirvi pār plecu ātri vien pārstūmās tiltam pāri otrā pusē. Uzrausies kājās, viņš novēcināja abas rokas.

—  Beidzot!— viņš sauca.— Beidzot!

Es bažīgi lūkojos profesorā, šausmās gaidīdams, kādu likteni viņam lems biezais zaļumu aizsegs. Taču viss palika klusu, vienīgi kāds neredzēts, daudzkrāsains putns uzspurdza viņam turpat pie kājām un nozuda lapotnē.