Zudusi pasaule

Aizlīduši līdz akmeņu kaudzei, mēs palūkojāmies tai pāri. Skatienam pavērās paprāva bedre — iespējams, kād­reizēja neliela plakankalnes vulkāna krāteris. Kādus simt jardus no tās vietas, kur mēs gulējām, kausveidīgas iedobes dibenā aiz niedrāju ieloka bija aizslēpušies zaļga­nām glemēm klāti dīķi. Sī vieta jau pati par sevi šķita briesmīga, bet kopā ar visiem iemītniekiem tā atsauca atmiņā ainas no Dantes elles septītā loka. Tas bija īsts pterodaktilu midzenis. Viņi bija sapulcējušies te simtiem. Viss bedres dibens gar dīķiem mudžēja no mazuļiem un baismīgajām pterodaktilu mātītēm, kas perēdamas tu­pēja uz dzeltenīgām, kā ar ādu apvilktām olām. Sī derdzīgo rāpuļu masa, kas, spārnus vēzēdama, ložņāja pa iedobi, sacēla šausmīgu troksni un izplatīja tik nejauku smirdoņu, ka apšķebināja mums dūšu. Mazliet augstāk, nometušies katrs uz sava akmens, kvernēja drausmīgie, lielie, pelēkie tēviņi, drīzāk sažuvuši izbāžņi nekā dzīvas radības,— tie nepakustināja ne muskuJīti, vienīgi reizēm pabolīja sarkanīgi zalgojošās acis un, ja garām lidoja kāda spāre, noklabināja žurku slazdiem līdzīgo knābi. Milzīgos plēvspārņus gar sāniem sakļāvuši, viņi tupēja kā atbaidošas, pelnu pelēkās seģenēs tinušās milzu vece­nes, un tikai gaisā izslietās plēsonīgās galvas liecināja, ka tie ir dzīvnieki. Ieplakā ņudzēja vismaz savs tūkstotis šo riebīgo radījumu, gan lieli, gan mazi.

Mūsu profesori mīļuprāt būtu nonīkuši tur kaut visu dienu, tik ļoti viņus sajūsmināja iespēja savām acīm pavērot šo aizvēsturisko radījumu dzīvi. Viņi pievērsa mūsu uzmanību sprāgušām zivīm un putnu maitām, kas mētājās starp akmeņiem, it kā lai parādītu, ko šie briesmoņi ēd, un es dzirdēju, kā abi zinātnieki apsveica viens otru par to, ka beidzot izdevies noskaidrot pro­blēmu, kāpēc šo lidojošo ķirzaku kauli zināmās vietās, piemēram, Kembridžas smilšakmens slāņos, tiek atrasti tādos vairumos; tagad viņi bija pārliecinājušies, ka pterodaktili, tāpat kā pingvīni, dzīvo baros.

Galu galā, gribēdams pierādīt savu taisnību kādā jautājumā, ko Samerlijs apstrīdēja, Celindžers izslēja galvu pār akmeņu malu un teju, teju pazudināja mūs visus. Tai pašā mirklī viens no pterodaktilu tēviņiem, kas tupēja mums vistuvāk, spalgi ieķērcās un, divdesmit pēdu platos plēvspārņus vicinādams, pacēlās gaisā. Mātī­

tes un mazuļi saspiedās barā pie diķa, bet sargi, kas tupēja visapkārt bedrei, cits pēc cita uzlidoja augstu debesīs. Brīnumains skats, kad vismaz simt šādu pārda­biski lielu un neiedomājami pretīgu radību zibenīgiem spārnu vēzieniem šaujas gaisā, taču jo drīz mēs sapratām, ka diez kāda ilgā tīksmināšanās vis neiznāks. Iesākumā briesmoņi meta mums apkārt milzīgus, augstus lokus, it kā pārliecinādamies, cik lielas ir draudošās briesmas. Bet tad loki kļuva arvien šaurāki, pterodaktili laidās arvien zemāk, līdz beidzot mežonīgā ātrumā joņoja mums ap­kārt un šīferpelēkie spārni vēcinādamies čabēja kā sausas lapas, taču troksnis bija tik liels, ka man neviļus ienāca prātā Hendonas aerodroms sacīkšu dienās.

—  Metieties uz mežu un turieties visi kopā!— iesaucās lords Džons, sagrābdams šauteni.— No šiem nezvēriem nekas labs nav gaidāms.

Tai brīdī, kad grasījāmies bēgt, loks virs mums jau bija noslēdzies un pterodaktilu spārnu gali gandrīz skāra mūsu sejas. Atgaiņājāmies ar šauteņu laidēm, taču, lai kā sistu, ne reizi netrāpījām nekam tvirtākam, it kā pterodaktili būtu neievainojami. Bet tad pēkšņi no šal­cošā, šīferpelēkā loka izšāvās garš kakls un plēsīgs knābis metās mums tieši virsū. Tam sekoja vairāki citi. Samerlijs iekliedzās un tvēra ar roku pie sejas, no kuras straumēm tecēja asinis. Man kaut kas ass iedūrās skaustā un no spējā trieciena apreiba galva. Celindžers nokrita, un, kad es pieliecos, lai palīdzētu profesoram piecelties, uzgāzos viņam virsū, jo no mugurpuses nāca jauns trieciens. Tai pašā mirklī norībēja lorda Džona raidītais šāviens, un, pacēlis galvu, es ieraudzīju kādu pterodak­tilu ar salauztu spārnu svaidāmies pa zemi — no plati atvāztā knābja tas šļāca mums virsū siekalas un valbīja asinīm pieplūdušās, pārgrieztās acis —gluži kā pats nelabais kādā viduslaiku mākslinieka gleznā.

—  Nu,— sauca lords Džons,— skrieniet, ko kājas nes!

Klupdami krizdami jozām cauri krūmājam, bet pie

pašas meža malas plēsoņas atkal metās mums virsū. Samerlijs tika notriekts gar zemi, taču mēs viņu uzrāvām kājās un drāzāmies mežā iekšā. Te nu jutāmies puslīdz drošībā, jo starp koku zariem pterodaktili nevarēja iz­plest milzīgos spārnus. Pamatīgi apstrādāti, mēs, kājas vilkdami, slājām uz nometnes pusi, bet nešpetnie radī­jumi vēl ilgi neizlaida mūs no acīm, mezdami lokus tik augstu dzidri zilajās debesīs, ka, no lejas vēroti, izskatī­jās pavisam sīki — kā meža baloži. Tikai tad, kad bijām nozuduši biezoknī, pterodaktili beidzot likās mierā, un mums tos vairs ne reizi neizdevās ieraudzīt.