Zudusi pasaule

Vispirms mums noteikti vajadzēja pārbaudīt savu mantību, lai skaidri zinātu, kādas ir mūsu iespējas. Izrādījās, ka esam apgādāti itin labi — gan paši bijām šo to uzstiepuši augšā, gan arī Sa'mbo pa virvi mums bija atgādājis krietni daudz mantu. Taču pats svarīgākais šai vietā, kur no visām pusēm draudēja dažnedažādas bries­mas, bija mūsu četras šautenes ar tūkstoš trīssimt patro­nām un medību bise apmēram ar simtpiecdesmit vidēja kalibra skrošu lādiņiem. Pārtikas pietika pāris nedēļām, tabakas bija atliku likām, netrūka arī zinātniekiem vajadzīgo piederumu, starp tiem bija varens teleskops un pamatīgs tālskatis. Visu šo mantību mēs aizvācām uz laukumiņu un ķērāmies pie drošības pasākumiem — vis­pirms ar cirvi un nažiem apstrādājām dzelkšņainos krūmus un to zarus sakrāvām visapkārt lokā, kura diametrs sasniedza savus piecpadsmit jardus. Šai vietai pagaidām vajadzēja kļūt par mūsu štābu, par patvērumu negaidītu briesmu brīdī un par mūsu mantu glabātavu. Mēs to nosaucām par Celindžera fortu.

Nocietinājumu darbus beidzām ap pusdienas laiku, taču vēl arvien nekādu karstumu nemanījām, un vispār var teikt, ka pēc klimata un augu valsts plakankalne atbilst mērenajai joslai. Starp kokiem, kas apjoza mūsu nometni, auga arī dižskābarži, ozoli un pat bērzi. Milzu ginks, kas slējās visaugstāk, izpleta pār mūsu fortu varenos zarus un plūksnaino lapotni. Pārrunas mēs turpinājām lielā koka ēnā, un lords Džons, kas šai pārbaudījumu brīdī veikli bija uzņēmies komandēšanu, izklāstīja savu viedokli. •

—  Iekams mūs nav redzējuši un dzirdējuši ne zvēri, ne cilvēki,— viņš teica,— varam justies droši. Taču, tiklīdz tie nomanīs, ka esam šeit, sāksies bēdu dienas. Šobrīd nekas vēl neliecina, ka mēs būtu pamanīti. Tāpēc pagai­dām mums jāizturas gaužām klusi un uzmanīgi un jāizpētī apkārtne. Vispirms tā krietni nolūkosim savus kaimiņus un tikai tad dosimies tos apciemot.

—  Bet mums taču jāiet uz priekšu,— es uzdrošinājos iebilst.

—  Nu protams, manu mīļo draudziņ! Mēs arī iesim uz priekšu. Taču ar apdomu. Mēs drīkstam aiziet tikai tik tālu, lai aši varētu atgriezties savā bāzē. Un galvenais, kas visiem jāatceras,— izšaut drīkst vienīgi tad, ja no tā atkarīga dzīvība vai nāve.

—  Bet jūs pats vakar šāvāt,— sacīja Samerlijs.

—  Jā, tur nu neko nevarēja darīt. Turklāt no plakankal­nes puses pūta stiprs vējš. Domāju, ka šāviena troksnis tālu vis neaizskanēja. Starp citu, kā mēs šo vietu nosauk­sim? Manuprāt, tai vajadzētu dot vārdu.

Tika izteikti vairāki priekšlikumi — cits veiksmīgs, cits pavisam neinteresants, taču pēdējo vārdu teica Celin­džers.

— Runa var būt tikai par vienu nosaukumu,— viņš sacīja.— Un proti — plakankalnei jādod tās pirmatklā­jēja vārds. Tātad Meipla Vaita Zeme.

Tā mēs plakankalni arī nosaucām par Meipla Vaita Zemi un ar šādu vārdu to atzīmējām kartē, kuras sastādīšana ir mans tiešais pienākums. Un es ticu, ka ar šo pašu vārdu tā parādīsies nākamos ģeogrāfijas atlantos.

Pirmais mūsu uzdevums šobrīd ir mierīgi un bez trokšņa iekļūt arvien dziļāk Meipla Vaita Zemē. Paši savām acīm esam pārliecinājušies, ka šai zemē mīt kaut kādas nezināmas būtnes, bet pēc Meipla Vaita skiču burtnīcas varam spriest, ka gaidāma tikšanās ar vēl briesmīgākiem nezvēriem. Turklāt bambusa caurdurtais skelets, kurš niedrājā varēja nokļūt, vienīgi no klints augšas nogrūsts, vedināja domāt, ka plakankalnē sasto­pami arī kaut kādi neganti cilvēciski radījumi. Skaidrs, ka šai zemē, kurā bijām iekūlušies bez jebkādām cerībām uz glābiņu, no visām pusēm draudēja briesmas, tāpēc mēs labprāt pieņēmām ikvienu lorda Džona bagātās pieredzes ierosināto piesardzības pasākumu. Taču cik ilgi varējām stāvēt pie šīs noslēpumainās pasaules sliekšņa, ja sirds nepacietībā drebēja, lai tikai drīzāk mēs varētu doties ceļā un izpētīt to līdz pašiem pamatiem.

Tā nu, ar dzelkšņainajiem zariem rūpīgi aizseguši ieeju nometnē, mēs atstājām visu savu mantību žoga aizsar­dzībā. Paši lēni un piesardzīgi devāmies pretim nezināma­jam, turēdamies cieši blakus strautiņam, kas iztecēja no mūsu avota un kam arī turpmāk bija lemts kalpot mums par ceļa rādītāju.

Jau pēc pāris soļiem drošas pazīmes liecināja, ka mūs atkal gaida jauni brīnumi. Nogājuši dažus simtus jardus cauri biezoknim, kur auga visvisādi nemūžam neredzēti koki, ko mūsu ekspedīcijas botāniķis profesors Samerlijs tūdaļ ierindoja no zemeslodes sensenis izzudušos skuju kokos un palmveidīgajos, mēs nonācām klajākā vietā, kur strauts kļuva krietni vien platāks un tecēja cauri muklājam. Priekšā kā augsts mūris slējās savādas garas niedres, ko Samerlijs nosauca par ekvisetacejām, ķēvas- tēm jeb vītēm, un, spirgtajā vējā locīdamies, šur tur pacēlās pa kokveidīgo paparžu pudurim. Pēkšņi lords Džons, kas gāja pa priekšu, roku pacēlis, apstājās.

—  Paskatieties!— viņš teica.— Sis pēdas nudien varēja atstāt tikai visu putnu ciltstēvs.