Zudusi pasaule

Agrā rīta stundā mēs devāmies ceļā. Pašā priekšgalā, uzņemdamies vadību, soļoja jaunais indiāņu virsaitis, kurš sašutis atteicās no jebkādas nešļavas. Viņam nopa­kaļ, uzkrāvuši mugurā mūsu trūcīgo mantību, gāja abi dzīvi palikušie indiāņi. Mēs, četri baltie, noslēdzām gājienu, turēdami šautenes kaujas gatavībā. Tikko sā­kām iet, klusajā meža biezoknī pēkšņi izcēlās brēka — tur pilnā rīklē gaudoja pērtiķcilvēki, pauzdami vai nu līksmi par mūsu aiziešanu, vai arī nicinājumu par to, ka dodam kājām ziņu. Palūkojušies atpakaļ, mēs nesaskatījām it neko citu kā tikai blīvo džungļu sienu, bet gari stieptais kauciens skaidri liecināja, ka aiz katra koka mums uzglūn ienaidnieks. Taču nekādas zīmes nerādīja, ka pērtiķcilvēki grasītos dzīties pakaļ, turklāt drīz vien mēs izkļuvām gluži klajā vietā, kur ienaidnieks zaudēja jebkādu varu pār mums.

Es mūsu četriniekā gāju pats pēdējais un, nolūkoda­mies savos biedros, kas slāja man pa priekšu, nevarēju novaldīt smaidu. Vai tiešām šis ir tas pats elegantais lords Džons Rokstons, kas tai nesenajā' vakarā tērzēja greznā abažūra mestās rēgainās gaismas pielietajā Olbe- nijas dzīvoklī, kur netrūka ne persiešu paklāju, ne dārgu gleznu? Un vai šis būtu cienījamais profesors, kas lepni sēdēja pie milzu rakstāmgalda savā kabinetā Enmor- parkā? Un, beidzot, kurš šai skrandainī spētu pazīt bargo, uzpūtīgo zinātnieku, kas ņēma vārdu Zooloģijas institūta sanāksmē? Pat visattālākajā Sarejas nostūrī uz ceļa sastapti klaidoņi nevarētu izskatīties tik nožēlojami un nošņuruši. Tiesa gan, plakankalnē bijām nodzīvojuši tikai aptuveni nedēļu, bet mūsu rezerves apģērbi palika lejā nometnē, un šī pati viena nedēļa izvērtās pietiekami smaga mums visiem, vienīgi man grūtību tika tā pama­zāk, jo nenokļuvu pērtiķcilvēku nagos. Pazaudējuši cepu­res, visi trīs mani draugi bija apsējuši ap galvu mutauti­ņus, apģērbs tiem nokarājās drisku driskās, neskūtās, nosmulētās sejas gandrīz nevarēja pazīt. Kā Samerlijs, tā Celindžers stipri kliboja, un arī es, vēl lāgā neattapies no rīta agrumā saņemtā trieciena, tik tikko vilku kājas un vienīgi ar pūlēm varēju pakustināt dzelžainajā tvērienā stīvi saspiesto kaklu. Izskats mums patiešām bija bēdīgs,

tāpēc es nemaz nebrīnījos, ka indiāņi reizēm izbrīnījušies palūkojās atpakaļ un viņu sejā atspoguļojās nepārprota­mas šausmas.

Vēlu pēcpusdienā sasniedzām ezermalu un nebijām vēl lāgā iznākuši no krūmu audzes, kad iedzimtie, ieraudzī­dami plašo ūdens klaju, līksmi iekliedzās un enerģiskiem žestiem vērsa mūsu uzmanību uz to pusi. Skats patiešām bija brīnumains. Slīdēdama pa gludo ūdens spoguli, taisnā virzienā uz to krastmalu, kur stāvējām mēs, traucās vesela flotile. Mēs ieraudzījām laivas vairāku jūdžu attālumā, taču tās šāvās uz priekšu tik ātri, ka airētāji drīz vien jau varēja mūs skaidri saskatīt. Pēkšņi atskanēja pērkondimdošas gaviles, indiāņi pielēca kājās un nevaldāmā sajūsmā vēcināja ar airiem un šķēpiem. Tad viņi atkal ķērās pie airēšanas, kā vēja spārniem pieveica atlikušo ceļa gabalu, izvilka laivas smilšainajā krastmalā, skriešus metās mums pretim un skaļiem apsveikuma saucieniem nokrita garšļaukus jaunā vir­saiša priekšā. Kājās piecēlās kāds pavecāks vīrs, kam ap kaklu un rokām vizuļoja stikla zīļu rotas un uz pleciem bija uzmesta krāšņa dzintardzelteni lāsumaina zvērāda, pieskrēja klāt jauneklim un maigi to apskāva. Tad viņš palūkojās uz mums, kaut ko apvaicājās virsaitim un, cienīgi iesoļojis mūsu pulciņā, citu pēc cita apskāva arī mūs visus. Vecais vīrs deva mājienu, un visa indiāņu cilts, parādīdama mums godu, nokrita gar zemi. Man no šīs pārlieku verdziskās cieņas parādīšanas sametās gaužām nelāgi ap dūšu, un, kā varēja spriest pēc lorda Džona un Samerlija sejas, arī viņi nejutās daudz labāk, toties Celindžers atplauka līdzīgi ziedam saules staros.

— Varbūt šī tauta patiešām nav diez cik attīstīta,— glaudīdams bārdu un aplūkodams indiāņus, ierunājās profesors,— toties dažs labs pārlieku progresīvs eiropie­tis varētu no viņiem pamācīties, kā uzvesties augstāku būtņu klātbūtnē. Taisni brīnums, cik nemaldīgs ir šādu dabas bērnu instinkts!

Nepalika šaubu, ka iedzimtie sagatavojušies karagājie­nam, jo ikviena vīra bruņojumā ietilpa šķēps — gara bambusa nūja ar kaula uzgali —, loks ar bultām, bet pie jostas katram bija piekārta vai nu tāda kā milna, vai akmens kaujas cirvis. Drūmie, niknie skatieni uz to pusi, kur bijām iznākuši no meža, un nemitīgi atkārtotais vārds «doda» nepārprotami liecināja, ka šai karagājienā viņi nolēmuši doties, lai glābtu vai vismaz atriebtu vecā

virsaiša dēlu,— abu vīru radniecību mēs izsecinājām, vērodami viņu attiecības. Notupušies lokā, indiāņi uz ātru roku noturēja apspriedi, bet mēs apmetāmies netālu uz kāda bazalta bluķa un vērojām, kas notiks tālāk. Vispirms savas domas izteica daži karavīri, bet tad svinīgai uzrunai vārdu ņēma mūsu jaunais draugs, un viņa mīmika un žesti bija tik daiļrunīgi, ka mēs bez pūlēm visu sapratām, it kā mācētu šās cilts valodu.