Zudusi pasaule

Nekas visā ezera piekrastē man nelikās tik brīnumains kā milzīgais ūdens klajš. Kopā ar indiāņiem sanācām krietns bars, tā ka mūsu saceltais troksnis bija aizbiedējis visu dzīvo radību, un dziļo dabas klusumu iztraucēja vienīgi pāris pterodaktilu, kas lidinājās augstu debesīs, nolūkodami vakariņām kādu sprāgoņu. Turpretim rožai­nas blāzmas apmirdzētajos ezera ūdeņos no klusuma un miera nebija ne vēsts. Tie murdēja vien no neredzētām būtnēm. Sudrabotas šļakatas šķiezdams, lāgu lāgiem gaisā pazibēja kāds šīferpelēks ķermenis vai robota muguras spura un tad atkal nozuda ezera dzīlē. Pa smilšu sēkļiem, cik tālu vien skatiens sniedza, kūņojās dažneda­žādi dīvaini rāpuļi — milzu bruņurupuči, lempīgas ķirza­kas, bet kaut kāds pavisam ērmots radījums — liels, plakans, eļļaini spīdīgs kā melns ādas maiss — pulsēdams un zvalstīdamies lēnītēm ieļēpoja ezerā. Reizumis virs ūdens parādījās tādas kā čūsku galvas, iznirdamas tik strauji, ka garos, graciozi izliektos gulbja kaklus, kas līgani šūpojās, iekļāva putu vērpetes un aizmugurē palika ķīļūdens aste. Līdzko viens no šiem radījumiem kādu pāris simtu jardu attālumā no mums izļodzījās uz sēkļa un mēs ieraudzījām, ka vienīgi kakls tam ir garš un slaiks, bet rumpis resns kā muca un milzīgās ķepas peldspurainas, Celindžers un Samerlijs, tikko mūs panā­kuši, vienā balsī izkliedza savu apbrīnu un sajūsmu.

—  Pleziozaurs! Saldūdens pleziozaurs!— sauca Samer­lijs.— Un es šai skatā varu noraudzīties pats savām acīm! Tāda laime, dārgais Celindžer, nav bijusi lemta vēl nevienam zoologam visā pasaulē.

Tikai nakts tumsā, kad visapkārt jau sarkani kvēloja mūsu sabiedroto indiāņu ugunskuri, abus zinātnes vīrus ar mokām izdevās aizdabūt projām no pirmatnējā ezera brīnumiem. Bet, arī krastā gulēdami, mēs šad un tad sadzirdējām, kā sprauslādami pa ezeru plunčājas milzī­gie ūdens dzīvnieki.

Mazā gaismiņā visa mūsu nometne bija kājās, un jau pēc stundas mēs devāmies savā neaizmirstamajā ekspedī­cijā. Cik reižu biju ilgojies piedzīvot bridi, kad varēšu kļūt par kara korespondentu! Taču pat vispārdrošākajos sapņos nebūtu spējis iztēloties kaut ko līdzīgu tam karagājienam, ko liktenis bija lēmis man aprakstīt! Tā­tad sāku savu pirmo ziņojumu no kaujas lauka.

Mūsu rindas pa nakti tika papildinātas ar jauniem iezemiešu spēkiem, kurus pieaicināja no alām, un ceļā mēs devāmies jau vismaz četri vai pieci simti vīru. Pa priekšu tika izsūtīta izlūku grupa, un tiem aiz muguras ciešā kolonnā pa krūmiem apaugušo nogāzi virzījās pārējie spēki. Kad sasniedzām mežmalu, šķēpneši un loka šāvēji izvietojās garā izklaidu rindā. Rokstons un Samer­lijs ieņēma pozīcijas labajā flangā, bet mēs ar Celindžeru palikām kreisajā. Apbruņojušies ar šautenēm, ko varēja uzskatīt par pēdējo vārdu Sentdžeimsa ielas meistaru ieroču darināšanas mākā, mēs vedām kaujā īstu akmens laikmeta mežoņu pūli.

Ienaidnieku nevajadzēja ilgi gaidīt. Mežmalā atska­nēja skaļas, griezīgas klaigas, un bars rungām un akme­ņiem bruņotu pērtiķcilvēku pēkšņi izvēlās no džungļiem un metās virsū indiāņiem pašā ķēdes centrā. Tas bija drosmīgs, bet arī bezjēdzīgs solis, jo lielie, līkkājainie lempji kustējās ļoti gausi, bet to pretinieki bija veikli kā kaķi. Šausmas sagrāba, noraugoties, kā saniknotie pēr­tiķi ar putām uz lūpām, zvērojošām acīm veltīgi pūlējās sagrābt kustīgos indiāņus, kas citu pēc citas raidīja tiem virsū bultas. Man garām, sāpēs mežonīgi aurodams, aizbrāzās kāds miesās varens pērtiķcilvēks, kam krūtīs bija sadūries vismaz savs desmits bultu. Aiz žēlsirdības ielaidu tam lodi pauri, un briesmonis kā bluķis nogāzās alveju pudurī. Taču vairāk neviens šāviens neatskanēja, jo cīniņš risinājās pašā uzbrukuma līnijas centrā, un indiāņi it labi tika galā arī bez mūsu palīdzības. Šaubos, vai no visiem pērtiķiem, kas bija izskrējuši klajumā, kaut vienam izdevās sasniegt koku aizsegu.