Asteroīda gūstekņi

Mēs esam teiksmu varoņi Ar tehnikas laikmeta vērienu. Mēs kosmosā dodamies drosmīgi, Lai svešas planētas uzartu!

Protams, mēs zinājām arī to, ka Gena tevī iemīlējies tai pašā vakarā un sāka rakstīt poēmu divpadsmit dziedājumos par Mūzu —• poēzijas iedvesmotāju. Cik bieži tu savā mūžā esi dzirdējusi savu vārdu apspēlētu?

Mēs zinājām, ka vecāko operatoru Hozē, melnmatainu skaistuli ar Mefistofeļa profilu, pametusi līgava Argentīnā un tāpēc viņš uz visu cilvēci raugās

ar neuzticību; mēs zinājām, ka viņš zobojas par Genas aizraušanos, bet pats aizraujas ar vēsturi, viņš visiem cenšas iestāstīt, ka mūsu priekšteči bijuši godīgāki, varonīgāki par mums un visādi arī krietnāki: tie esot spēcīgāk mīlējuši un atklāti ienīduši. Mēs zinājām arī to, ka, neuzticīgo līgavu aizmirsis, Hozē arī tevī iemīlējās, tādēļ savukārt cieta Gena — viņa dzejoļi un sapņi tika izsmieti vēl nežēlīgāk.

Varbūt arī Ditmars, vecākais ģeologs, prasīgais, stingrais, mazrunīgais un noteiktais priekšnieks būtu iemīlējies tevī. Bet Ditmaram līdzās bija sieva — jauniņā pļāpa Kira. Jau stundu pēc atbraukšanas mēs no Kiras dabūjām zināt, ka viņiem ar Ditmaru esot pieci bērni: divi zēni uz Marsa, divas meitenes uz Venēras, vecākā meita aizprecēta Klusā okeāna dzelmē; dabūjām zināt, ka Kiras slepenās ilgas ir dabūt visu savu ģimeni kopā, bet bērni esot jau lieli un negribot atstāt savus internāta biedrus, kamēr Ditmaram patīkot pirmatnējā daba un pilsētās viņš jūtoties iesprostots un bez elpas. Dīvains dzīves paradokss: patīk pirmatnējā daba, bet atdod visus spēkus, lai džungļos paceltos pilsētas.

Tā nu tad ir visa mūsu Magadana, visa mūsu pasaule: biedri, sāncenši, draugi, pretinieki, padomdevēji, skolotāji, stāstnieki, klausītāji, kaimiņi un viesi. Un, kad mēs ar tevi nosvinējām kāzas, kas bija mūsu kāzinieki? Ditmars ar Kiru, Hozē un Gena.

Tikai četri viesi. Toties viņi pūlējās, lai kāzas godam. izdotos! Veselu mēnesi gāja kā pa gaisu. Kira šūdināja sev un tev tērpus, ar pavadoni lidoja pēc kādiem retiem konserviem, sausām tortēm un puķu sēklām. Pašai viņai kāzu nebija bijis. Padrūmais Ditmars toreiz pateicis: «Mēs ar tevi dzīvosim divatā, un nevienam gar to nav nekādas daļas.» Kira tagad nožēloja, ka nebija ar svinībām atzīmējusi savas dzīves vissvarīgāko notikumu, un no šīs aplamības viņa brīdināja tevi.

Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams garāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas neredzētu delikatesi.

Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu nemaz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzērieni . . . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē savas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:

Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka