Gergijs Gurevičs

Asteroīda gūstekņi

.

MĒNESS IKDIENA

Bērnībā tiku lasījis krāšņu austrumzemes pasaku par kādu skaistu princesi. Šai skaistulei no acīm birušas nevis asaras, bet pērles, no mutes ripojušas zelta monētas, viņas staigātajās pēdās uzplaukušas rozes. Tiklīdz viņa spērusi soli — tā rožu krūms, spērusi otru soli — atkal krūms, tiklīdz pagājusies, aiz viņas palikusi puķu aleja. Šo pasaku es šovasar atcerējos Kremeņjā.

Kremeņjā mēs — mākslinieks Vihrovs un es — nonācām nejauši. Abi meklējām kādu klusu stūrīti. Es jau sen to zinu, ka vislabākās domas rodas, gulšņājot zālē un vērojot, kā kuplās priežu galotnes peld pa zilajiem mākoņu līčiem.

Kremeņjā priežu izrādījās tiku tikām. Tās auga ap sakņu dārziem, smilšu pakalnos, staltas kā joniešu kolonas un sārtas kā rīta blāzma. Aiz sila sākās lapukoku mežs: apses ar blāvi zaļiem stumbriem, rēpuļaini ozoli un liepas, ap kurām, dūkdamas kā mazas lidmašīnas, laidelējās bites. Pārlieku garie un smuidrie bērzi, lai noturētu savas lapotnes svaru, bija pārliekušies pāri taciņai un balstīja savas virsotnes pret ozola pleciem. Kādā bērza pārliekumā atradām putnu ligzdu ar olīvkrāsas oliņām. Mēs redzējām uz celma sildāmies indīgi zaļu ķirzaku, redzējām, kā lapsene, ar vienu kāju ieķērusies lapā, apstrādā noķerto sienāzi, redzējām, kā melnraibais dzenis, galvu atvēzēdams, kala priedes zarā; kāda vāverīte, kas lēkāja pa zemi, uzskrēja man virsū un sastinga, cieši mani uzlūkodama savām melnajām acu zīlītēm. Es tai pateicu, ka neesmu mednieks, bet viņa tam nenoticēja, nolēma ar mani labāk neielaisties un, savu kuplo asti pavicinājusi, aizdrāza atpakaļ.

No saules, sveķu un puķu smaržas mums reiba galva. Mežā un upes krastā mēs uzgājām ne mazāk kā pussimts gleznainu vietiņu. Es biju sajūsmā un tāpat arī mākslinieks, kas savas izjūtas izteica šādiem vārdiem:

—   Te vēl vajadzētu labu Maskavas restorānu, — tad būtu paradīze zemes virsū.

—    Šķiet, pie kuģu piestātnes ir ēdnīca, — es bildu.

—    Pazīstu šejienes ēdnīcas, — skeptiski atsaucās mākslinieks. — Katru dienu sakņu zupa un vārītas kotletes.

(Vihrovs cienīja mākslu un viņam nepatika, ja sīkās ikdienas rūpes novirza viņu no daiļrades.)

Bet ēdnīca mūs patīkami pievīla. Mūs nosēdināja pie galdiņa ar iestīvinātu galdautu un puķēm, apjautājās, kur mēs esot staigājuši, vai dikti izsalkuši, un mums pasniedza lielisku okrošku ar kvasu, dillēm un zaļiem lociņiem, otrajā ēdienā — bifšteku ar olu un uzgrauzdētiem sausiņiem, bet pēc saldējuma mēs palūdzām atsauksmju grāmatu.

Mūsu lūgums sacēla uztraukumu. Kā vēlāk izrādī

jās, ēdnīcā bija tikai sūdzību grāmata. Uzbudinātā viesu apkalpotāja aicināja palīgā kaut kādu Marusju.

—    Kuru? — viņai pārjautāja pavārs.

—    Nu, Mēness Marusju! — viņa atkliedza.

Pēc trim minūtēm mūsu priekšā nostājās tā pati Mēness Marusja ar sūdzību grāmatu padusē. Viņai bija uzrauts deguntiņš un apaļa seja, kas patiesi atgādināja pilnu mēnesi, nopietnas pelēkas acis un rūpju rieva starp uzacīm. Mēs viņu nomierinājām un tīrās grāmatas pirmajā lappusē ierakstījām savus iespaidus par galdautiem, puķēm, okrošku, viesu apkalpotāju un šefpavāri Mariju.

—    Vai Mēness ir jūsu uzvārds? — naivi apjautājās mākslinieks.

—    Kur nu, mūsējo uzvārds ir Kremņevi. Puse no mūsu sādžas Kremņevi. Bet Mēness — tā man ir iesauka. Tāpēc ka uz Mēness pavadīju ziemu.

Es raudzījos viņā lielām acīm. Šī meitene bijusi uz Mēness? Tad tā ir tā pati Marija Kremņeva no pirmajiem komjauniešiem, kas pārziemoja uz Mēness, tā tur, ar to pavāra micīti?

—    Kā jūs nokļuvāt uz Mēness?

Marusja paskatījās rokas pulkstenīti, tad pameta acis apkārt. Ēdnīcā neviena nebija. Pusdienas laiks beidzies, līdz vakariņām vēl tālu. Var jau būt, ka viņai pašai gribējās pastāstīt, bet sādžā viņas piedzīvojums visiem jau -bija zināms. Vispār Marusja nebija lūdzama.

—    Daudzi no mums pienācīgi nenovērtē sabiedrisko ēdināšanu, — viņa iesāka. (Grāmatu teicieni bieži skanēja viņas runā. Acīm redzot, viņa nemācēja tos atstāstīt saviem vārdiem.) — Atceros, kad kolhozs mani sūtīja uz pavāru kursiem Maskavā, man negribējās braukt… es pat raudāju. Manas draudzenes — cita uz traktora, cita uz kombaina, bet es ar pavārnīcu pie plīts. Pēcāk kursos gan sapratu. Mūsu šefs dažkārt mēdza sacīt: «Mēs, pavāri, esam tas pats, kas ārsti un pat vēl vairāk. Pie mums nāk cilvēki trīsreiz dienā remdēt izsalkumu, bet pie ārsta labprāt vis neiet, tikai visļaunākajā gadījumā, nelaimes brīdī. Arī jāēdina pēc zinātnes noteikumiem — pēc kalorijām

un ar vitamīniem. Tāpēc ka cilvēki paši nezina, kas tiem jāēd. Mums jādomā'viņu vietā.»

Es mācījos cītīgi un saņēmu teicamnieces diplomu. Kā šodien atceros, man bija jāgatavo svētku maltīte un torte ar augļiem. Toreiz es domāju — kad pārbraukšu Kremeņjā, es sarīkošu ēdnīcā mielastu visiem par brīnumu. Bet iznāca tā, ka mājās tik drīz vis neatgriežos.