Asteroīda gūstekņi

mutuļi. Tuvuma gan izrādījās, ka tie nav vis dūmi, bet vulkāna pelni.

—     Tas ir Līras plato! — Gena skaļi mums skaidroja. — Noslogots pāri normai un tāpēc grimst lavā. Agrāk te bija trīs stacijas, lava pārplūdināja visas trīs. Šīs stacijas peldēja lavā kā korķi. Viena peldēja apsviesta otrādi. Veselu nedēļu cilvēki staigāja pa griestiem, kamēr atlidoja helikopters un izsita grīdā caurumu. Labi, ka izturēja siltuma izolācija. . . Trojas stacija (dažas minūtes vēlāk). Tas ir visnemierīgākais Poēzijas apvidus, kur katru otro dienu notiek zemestrīces. Te ir vienlējuma mājiņas, kas kūleņo un nesagrūst. Jāguļ ar visām bruņucepurēm, pret sienām var sadauzīt galvu . . . Ugunsjūra. Tā ir pēdējā vieta, kur var vēl manīt spīdam gaisu. Kad mēs pirmoreiz atlidojām, gaiss vēl spīdēja visās malās. Beidza degt metāns . . . Majakovska smaile. Te iznāca aplami. Gribējām uztaisīt patīkamu kalnu, bet izveidojās vulkāns. Pērn aizgāja bojā trīs eksperti. Bija atbraukuši kritizēt formu un iegāzās vulkāna krāterī. . .

Vēlāk gan attapām, ka Gena tīšām izvēlējies bīstamāku maršrutu. Nē, viņš nebija gribējis jauniņos baidīt, tik mazliet padižoties: vai redzat, tā teikt, kādos apstākļos mēs te dzīvojam tālās pasaules malā. Te jums nav Magadana ar apsildītajām ietvēm. Bet vēlāk, viņam negribot, iekļuvām negaisā, zilpelēkā, no iekšpuses apblāzmbtā putrā. Pats Gena sāka uztraukties.

—     Kur ir radiobāka? — viņš kliedza. — Negaisa traucējumi! Es nespēju vizuāli orientēties, nedrīkstu taču nolaisties uz labu laimi… Es slikti dzirdu, pavisam slikti! Pastipriniet skaļumu, novērsiet traucējumus! . . . Nē, gaisā ilgāk gaidīt nevaru, degviela iet uz beigām. Es taču nedrīkstu akli nolaisties ar pasažieriem . . .

Mēs saskatījāmies.

Nezinu, ko toreiz domāji tu, bet es domāju, ka nekādi nevaru palīdzēt, ka atliek mierīgi sēdēt un paļauties uz lidotāju.

Kad mašīna sāka slīdēt lejup, es sapratu: tā ir piespiesta nolaišanās. Tad pēkšņi iestājās kapa klusums. Izrādās, ka Gena, mašīnas spārnus ievilcis, pilnā gaitā

ielidinājās angārā. Es pat nemanīju, kā viņš bija atradis vārtus…

Pēc trim minūtēm nokļuvām patukšā istabā ar parastām un nevis kaučuka sienām, un Gena, līksmi mūsos raudzīdamies, laipni apjautājās:

—    Nu, kā patika mūsu Poēzija?

Tu izskatījies gauži izmocīta, manuprāt, tev bija nelabi, taču tu saņēmies un atbildēji:

—           Poēzija ir trokšņaina. Nav ne ritma, ne atskaņu, kaut kāds bungu stils. Bet par ritmiem diskutēsim vēlāk. Man gribētos nomazgāt ceļa putekļus. Vai jums ir duša, jeb varbūt jūs mazgājaties karstā ezerā? Ja tā, tad neizslēdziet dzinēju, pirms vakariņām gribu uz turieni aizlidot.

Tavu drosmi novērtējis, Gena pasmaidīja.

—           Peldēšanās labu labā, — viņš apliecināja. — Redziet, kur baseina durvis, rītos taisni no gultas Ieciet iekšā. Ar vakariņām arī kaunā nepaliksim.

Un, durvīs nozuzdams, viņš vēl izmeta:

—          Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi tālajai pasaulei . . .

Viņš bija sajūsmā par tevi, bet es jūsmoju visu ceļu. Kad viņš .aizgāja, es, kā nirējs elpu krūtīs ievilcis un acis piemiedzis, izgrūdu:

—           Man šķiet, Mūza, ka mūs te uzskata par jauno pāri. Varbūt lai biedri domā vien un neliksim viņiem vilties .. .

Tu kļuvi nopietna un vērīga.

—           Jar, tā rīkoties nedrīkst, —• tu sacīji. — Pašreiz esmu nogurusi un nespēju strīdēties. Bet man tomēr šķiet, ka nedrīkst precēties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.

—    Galvenais ir «es mīlu», — es atteicu.

5

Es visu laiku jūtu, ka stāstu tev zināmus notikumus. Acīm redzot, tukšā istabā cilvēks kļūst pļāpīgs. Mani nepārtrauc arī tavs dubultnieks uz ekrāna — tas skatās no aizkariņiem un atzinīgi smaida. Turklāt, es

nerakstu tikai tev. Man pašam gribas apjēgt, kas ar mums noticis: kāpēc tu mani iemīlēji un kādēļ pēcāk vairs nemīlēji?

Kāpēc tu mani iemīlēji, tas, šķiet, man skaidrs. Tu mani iemīlēji kosmosa dēļ, iemīlēji par to, ka es tevi atvedu uz mēmo zvaigžņu un grandošo izvirdumu valstību, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plašuma skatuvi, kuras podestiem ir planētas mērogi, par to, ka tevi aizvedu uz spēcīgu pārdzīvojumu valstību, kur var gan nobīties, bet savas bailes arī uzvarēt. Zvaigžņotā bezgalība, bailes un baiļu pārvarēšana lika tev mani iemīlēt, tu mani iemīlēji Loha gudrās galvas un Genas naivās bramanības dēļ. Bet tas viss taču palicis:

kā Gena, tā Lohs un arī kosmoss.

* * *

Olimpa stacijā mēs bijām seši, seši cilvēki tādā platībā, kas tikpat liela kā četras Magadanas. Protams, pēc nedēļas mēs zinājām, ko katrs sevī glabā, par ko kurš interesējas un ko, zobus sakodis, klusēdams domā, un ko sacīs, muti vaļā vēris.

Mēs uzzinājām, ka Gena, jauns lidotājs, «meklē sevi», ka viņš jau mainījis desmit specialitātes un pabijis uz desmit planētām. Mēs uzzinājām, ka viņš grib būt gan lidotājs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilākais Poēzijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika ziņā. Jau pirmajā vakarā mēs noklausījāmies šādas dzejas rindas: