Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Tiklīdz visi apsēdās Hestere, samiegtām acīm un bezkaislīga, pie Lī sāna un dižais dēmons-zivju ērglis, at­klātā saulē žilbinoši spilgts -, Li uzsāka sarunu. Sākumā viņš pastastīja par tikšanos Trollezundē ar Džonu Fā, ģiptiešu lordu, arīdzan par lāča Joreka Bērnisona nolīg­šanu un ceļojumu uz Bolvangaru, Liras un pārējo bērnu izglābšanu; un tad viņš izstāstīja visu, ko bija uzzinājis gan no Liras, gan Serafinas Pekkalas, lidojot balonā uz Svalbāru.

-    Saprotiet, doktor Grumman, spriežot pēc meitenes stāstītā, man šķiet, ka lords Ezriels, šaušalīgi vicinot zinātnieku acu priekšā nocirsto, sasaldēto galvu, nobie­dēja tos tiktāl, ka viņi kārtīgi nepacēla skatienu. Tieši tāpēc man radās aizdomas, ka jūs vēl varat būt dzīvs. Un vēl, ser, jums, neapšaubāmi, ir specifiskas zināšanas. Par jums dzird runājam visā Arktikas jūras piekrastē kā jums caurumoja galvaskausu, kā jūsu pētījumu priekšmets šķietami variēja, sākot no izrakumiem okeā­na gultnē līdz pat ziemeļblāzmas novērojumiem, par jūsu pēkšņo parādīšanos pirms desmit, divpadsmit gadiem, varētu teikt, nezin no kurienes, — un tas viss ir bezgala saistoši. Taču šurp mani, doktor Grumman, atveda nevis ziņkāre, bet kaut kas cits. Mani satrauc bērna liktenis. Domāju, ka viņai ir nozimīga loma, arī raganas tā uzska­ta. Ja jums kaut kas zināms par šo meiteni vai ar viņu saistītiem notikumiem, labprāt dzirdētu to no jūsu mu­tes. Kā jau teicu, nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka jums tas pa spēkam, tieši tāpēc jau šeit esmu.

Tomēr, ja nemaldos, ser, dzirdēju ciema vecāko runā­jam, ka esmu ieradies, lai vestu jūs uz citu pasauli. Vai nu es pārpratu, vai arī viņš tiešām tā teica? Un vēl kāds jautājums jums, ser: kas tas par vārdu, kurā viņš jūs uzrunāja? Cilts vārds, burvja tituls?

Aši pasmaidījis, Grummans atbildēja: Vārds, ko viņš lietoja, ir mans īstais vārds Džons Perijs. Jā, jūs ieradāties, lai vestu mani uz citu pasauli. Un, runājot par to, kas jūs šurp atveda, domāju, jūs pats tūlīt redzēsiet.

To sacīdams, Grummans atvēra plaukstu. Samaņa delnā gulēja kaut kas tāds, ko Lī skaidri redzēja, tomēr nespēja saprast, kā tas iespējams. Redzēt viņš redzēja navahu [14] sudraba gredzenu ar tirkīzu, un to nu Lī tiešām redzēja un pazina tas bija mātes gredzens; viņš zināja, cik tas ir smags un cik gluds ir akmens, zināja, ka juve­lieris ir ielocījis metālu stūrītī, kur akmentiņš bija ieplīsis, tāpat arī to, ka stūrītis novalkāts gluds Lī pirksti pirms daudziem, daudziem gadiem zēnībā dzimtajā zint­nieku zemē taču gredzenu bija taustījuši bez sava gala.

Lī nevilšus piecēlās. Hestere bija pacēlusies pakaļkājās un, ausis sacēlusi, tricēja. Lī pat nemanīja, pa kuru laiku zivju ērglis bija nostājies starp viņu un Grummanu, kā aiz­stāvēdams savu saimnieku, bet Lī taču negrasījās uzbrukt viņš jutās pazudis, jutās atkal kā bērns, un balss nāca ar grū­tībām un trīcēja, kad viņš jautāja: Kur jūs to dabūjāt?

-    Ņemiet! teica Grummans jeb Perijs. Tas savu darbu ir paveicis. Atsauca jūs uz šejieni. Nu man to vairs nevajag.

-    Bet kā… brīnījās Lī, paņemdams mīļo lietiņu no Grummana delnas. Nesaprotu, kā jūs spējāt kā jūs to paveicāt kā dabūjāt gatavu? Gredzenu es nebiju re­dzējis četrdesmit gadus.

-   Es esmu šamanis. Man pa spēkam daudzas jums ne­izprotamas lietas. Apsēdieties, Skorsbija kungs! Nomieri­nieties! To, kas jums jāzina, es pateikšu.

Lī apsēdas ar gredzenu rokās, vēl un vēlreiz pārlaižot par to pirkstus.

-    Labi, Lī teica. Esmu saviļņots, ser. Labprāt no­klausīšos, ko jūs varētu man pavēstīt.

-     Lieliski, atbildēja Grummans. Tatad tā. Mans vārds, kā jau teicu, ir Perijs, un šai pasaulē es nepiedzimu. Lords Ezriels nepavisam nebija pirmais starppasauļu ceļotājs, lai gan pirmais tik uzskatāmi to paveica. Savā pasaulē es biju kareivis, vēlāk pētnieks. Pirms divdesmit gadiem pavadīju ekspedīciju uz vietu savā pasaulē, kas atbilst jūsu Bēringa zemei. Maniem līdzbiedriem bija citi nolūki, es tikmēr meklēju to, par ko biju dzirdējis nostās­tos, plīsumu pasaules drānā, caurumu, kas savieno mūsu Visumu ar citu izplatījumu. Nu, un tad vairāki kolēģi pazuda. Viņus meklēdams, es un vēl divi biedri izkļuvām laukā pa caurumu jeb durvīm, tās pat neredzēdami, un tādejādi atstājām savu pasauli. No sākuma neaptvērām, kas noticis. Soļojām, līdz nonācām pilsētā, un tad viss kļuva skaidrs mēs bijām pavisam citā pasaulē.

Kaut arī pielikām visus pūliņus, sākotnējās durvis neatradām. Izkļuvam pa tām sniegavētras laika: jums ka vecam Arktikas vilkam skaidrs, kā tas ir.

Tāpēc neatlika nekas cits kā palikt jaunajā pasaulē. Drīz ļ vien atklājam, cik draudpilna tā ir. Radās sajūta, ka ap mums spokojas dīvainas sugas vampīrs vai paradiba, kaut kas nāvējošs un nepielūdzams. Abi mani līdzbiedri drīz vien aizgāja mūžībā, krītot par upuri tā sauktajiem Rēgiem.