Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Noliktavas pārzinis palūkojas seržantā (tas tikai pa­raustīja plecus) un steidza meklēt balonu. Li ar Grum­manu devās atpakaļ uz piestātni, kur stāvēja benzīna tanki, lai uzpildītu degvielu un mierīgi parunātos.

-   No kurienes jums tas gredzens? jautāja Grummans.

-   Novilku mironim no pirksta. Gana riskanti to izman­tot, taču citu iespēju, kā atgūt balonu, neredzēju. Kā jums šķiet, vai seržantam neradās aizdomas?

-   Protams, radās. Taču viņš ir disciplinēts vīrs. Baznī­cai nejautās. Ja vispār ziņos, tad, kamēr šie sadomas, ko uzsākt, mēs jau būsim gabalā. Labi, Skorsbija kungs, apsolīju jums ceļavēju ceru, ka būs jums pa prātam.

Debesis virs galvas patlaban bija zilas, saule spīdēja spoži. Ziemeļu pamalē virs jūras līdzīgi kalnu grēdai vēl cēlās miglas vāli, taču vēsma tos atgrūda aizvien tālāk, un Lī nevarēja vien sagaidīt, kad varēs pacelties gaisā.

Balonam viņpus noliktavas jumta malas briestot un au­got aizvien milzīgākam, Lī pārbaudīja grozu, ar sevišķu rūpību sastūķēdams tajā aprīkojumu, ej nu sazini, kadas grūtības tevi sagaida svešā pasaulē? Arīdzan instrumentus

Li nostiprināja visnotaļ uzmanīgi, pat kompasu, kam adata nejēdzīgi šaudījās pa skalu. Beigās Lī sakārtoja duci smilšu maisu balastam.

Balons beidzot bija uzpildīts. Brāzmu šaustīts, tas lie­cās uz ziemeļiem korpuss saspringa virvēs, kas to vēl turēja pie zemes. Lī, izdodams pēdējo zeltu, samaksāja noliktavas pārzinim un palīdzēja Grummanam iekāpt grozā. Pēc tam viņš vērsās pie vīriem ap virvēm un no­rīkoja, lai balonu laiž vaļā.

Taču vīri nepaspēja rikojumu izpildīt, jo tika aizkavēti. Alejā līdzās noliktavai nodunēja aši zābaku soļi un tika izkliegta pavēle: Stāt!

Vīri pie virvēm sastinga, daži skatījās uz aleju, citi uz Lī, un viņš skarbi uzsauca: Aiziet! Laidiet vaļā!

Divi vīri paklausīja, un balons grīļodamies cēlās augšup, bet pārējo divu uzmanību saistīja kareivji, kas aši tuvojās gar ēkas stūri. Šie divi joprojām stingri turēja virves pie tauvošanas pāļiem, un balons nejauki raustījās uz sāniem. Lī ieķērās savienotājgredzenā, arīdzan Grum­mans pielika tam roku, tāpat arī šamaņa dēmons bija cieši iecirtis gredzenā ķetnas.

Li brēca: Laidiet vaļā, nolādētie muļķi! Balons jau ceļas gaisā!

Balons sparīgi rāvās augšup, un, lai kā ari vīri vilka, noturēt to neizdevās. Viens virvi atlaida, un tā tagad pati atrāvās no pāļa, tikmēr otrs, juzdams virvi ceļamies, nevis palaida, bet instinktīvi to satvēra. Lī tadu gadījumu bija reiz redzējis un baidījās no iznākuma. Nabaga vīra dēmons, plecīgs haskijs [15] , balonam traucoties debesīs, bailēs un sāpēs gaudoja; piecas bezgala garas sekundes, un viss bija galā vīra spēki izsīka, pusdzīvs viņš krita lejā un iegāzās ūdenī.

Tikmēr kareivji jau bija pacēluši šautenes. Gar groza sāniem nosvilpa šāvienu zalve, kāda lode izšķīla dzirk­steli no savienotājgredzena, ar triecienu sastindzinādama Lī rokas, tomēr īpašus postījumus nenodarot. Skanot otrajai zalvei, balons jau bija teju neaizsniedzams un, brāzdamies pāri jūrai, traucās zilgmē. Lī juta, ka sirds ceļas līdz ar balonu. Serafinai Pekkalai Lī reiz bija teicis, ka lidošana viņam nu tā, tikai darbs, bet tā nebija tiesa. Pacelties gaisā, radot jauku vējiņu sev aiz muguras un gaidot atklājamies acu priekšā jaunu pasauli, kas gan vēl jaukāks šajā dzīvē varēja būt?

Atlaidis savienotājgredzenu, Lī pamanīja Hesteri pusaizvērtām acīm, sakņupušu savā ierastajā vietā gondolas stūrītī. Tāltālu lejā nogranda kārtējā bezjēdzīgā šāvienu zalve. Pilsēta ātri pazuda skatienam, saule lejā zeltija upes plašo līkumu.

-    Nu, doktor Grumman, Li ierunājās, nezinu, kā jūs, bet es gaisā jūtos labāk. Kāpēc gan tas nabaga vīrs neatlaida virvi? Tas ir tik sasodīti vienkārši, un, ja to neatlaid uzreiz, zūd pēdējā cerība.

-   Paldies, Skorsbija kungs, pateicās šamanis. Jums tas izdevās meistarīgi. Tagad nomierināsimies un lidosim. Es būtu pateicīgs par kažokādām, gaiss vēl ir dzestrs.

11 Belveders

Parkā, plašajā, baltajā namā Vils slīga drudžainā miegā; zēnu vajāja sapņi, kuros jautās gan rūpes, gan saldme, tad nu viņš par varītēm centās pamosties, vienlaikus tvīkdams pagulēt. Plati atvē­ris acis, Vils bija tik samiegojies, ka ne pakustēt, līdz, beidzot uzslējies sēdus, atklāja, ka apsējs ir nošļucis un gulta tumšsarkana.

Ar mokām izrausies no gultas, Vils smagi putekļainajā saules gaismā un lielās mājas klusumā kāpa lejā uz virtuvi. Viņi ar Liru apmetās kalpu istabās zem pašiem bēniņiem: cēlās gultas ar baldahīnu apakšstāvā pārāk aicinošas neiz­skatījās, un tagad gājiens likās garš un nogurdinošs.

-   Vil, Lira, acumirklī novērsusies no plīts, rūpju pilnā balsī ierunājas un palīdzēja viņam tikt līdz krēslam.

Vilam reiba galva. Jādomā, zaudēts daudz asiņu; kas tur ko domāt, viss skaidrs. Brūces nerimstoši asiņoja.

-    Es tikko uzvārīju kafiju, Lira teica. Vai gribi to uzreiz, vai arī vispirms uzliksim jaunu apsēju? Varu gan to, gan to kā vēlies. Aukstajā skapī ir olas, bet ceptas pupiņas gan neatradās.