Divu okeānu noslēpums

—   Tieši tā — atgriezties alā, ieturot trīssimt metru dziļumu!

* * *

No «Pioniera» izejkameras Skvorešņa, Marats un Pavļiks nekavējoties devās uz zemūdenes centrālo vadī­bas posteni. Telpās, caur kurām viņi gāja, komanda klu­sējot, nenolaižot acis no saviem aparatiem un mechanis- miem, apsveica viņus, paceļot uz augšu rokas. Visa ko­manda jau zināja par viņu piedzīvojumiem.

Ejot pa augšējo gaiteni, viņi vēl iztālēm ieraudzīja ūdenslīdēju Kruticki, kas nekustīgi stāvēja pie leitnanta Kravcova kajites durvīm. Krutickis bija pilnā kaujas formā: ar šauteni pie kājas, ar kortiku pie kreisajiem un ultraskaņas pistoli pie labajiem sāniem. Viņa seja bija cieta kā akmens, viņš salti, it kā nepazīstot skatījās uz nācējiem — Skvorešņu, Maratu un Pavļiku. Ar sevišķu, negaidīti pavēlošu izteiksmi, kas raksturīga vienīgi kara­vīriem, kuri stāv kaujas sargpostenī, viņš uzsauca:

—   Turēties pie pretējās sienas!

Un trīs draugi, spiezdamies pie sienas, uzmanīgi un klusēdami pagāja garām durvīm, nenovēršot no tām skarbus skatienus, it kā redzētu tām cauri nožēlojamā un nicināmā nodevēja un slepkavas stāvu.

Centralajā postenī kapteinis noklausījās Skvorešņas īso raportu.

Tad kapteinis, redzami saviļņots, cieši paspieda Skvo­rešņam roku:

—   Apsveicu jūs! Dzimtene neaizmirsīs jūsu slavenos kaujas nopelnus!

Kapteinis paspieda roku arī Maratam:

—   Paldies, biedri Bronštein, par strāvu! Tā deva mums iespēju sagaidīt ienaidnieku pilnā apbruņojumā un viņu iznīcināt!

Un, uzrunādams Pavļiku, kas, aiz uztraukuma gan bālēdams, gan sarkdams, stāvēja taisni izslējies kā īsts padomju jūrnieks, kapteinis ar smaidu, no kura Pav|ikam pēkšņi iegribējās uz rokām paieties pa centrālo posteni, sacīja:

—   Paldies par visu, biedri Buņak! Jūs izturējāties varonīgi! Visa padomju flote un visa mūsu Dzimtene drīz par to dzirdēs! … Brīvi, biedri! — jautri nokomandēja kapteinis. Klusi smiedamies, viņš apņēma zēnu ap ple­ciem, pievilka viņu sev klāt, apskāva un noskūpstīja: — Pavļik! Manu mīļo zēn! Tu būsi mūsu Dzimtenes cie­nīgs dēls un slavens jūrnieks, ja vien gribēsi!

—   Gribu! Gribu, biedri komandier! — aiz uztraukuma skanīgā balsī izsaucās Pavļiks. — Es būšu padomju jūrnieks! Gribu būt zemūdens darbinieks. Kalpošu Dzim­tenei kopā ar jums un mācīšos no jums, biedri komandier!

Šīs zēna dedzības saviļņoti, visi kādu mirkli klusēja. Beidzot kapteinis, uzlicis roku Pavļikam uz pleca, sacīja:

—  Tu, Pavļik, kļūsi tas, par ko gribēsi kļūt! Un vien­mēr tu būsi mūsu lielās Dzimtenes cienīgs! . .. Savās vie­tās, biedri! Un visbeidzot varu jums paziņot: ienaidnieks piespiests bēgt. Iznīcinātas sešas viņa zemūdenes, visas viņa izlaistās torpēdas un viens eskadras mīnu kuģis virs ūdens! Pārējiem izdevies aizbēgt. Rīt «Pionieris» dodas uz dzimtenes krastiem!

XII nodaļa «CILVĒKS JŪRĀ!»

No centrālā posteņa Skvorešņa, Marats un Pavļiks steidzīgi devās pa gaiteni uz ēdamzāli. Aiz priecīga sa­traukuma viņi tikai tagad sajuta bezgalīgu nogurumu un stipru izsalkumti.

Bet, tikko izgājuši cauri diviem gaiteņiem ar ūdens­drošām sienām, viņi izdzirda, ka priekšā dimd smagi soļi, žvadz šautenes, klakst aizslēgi, noklaudz durvis un dobji atskan aprauta komanda. Tūlīt pēc šīm neparastajām skaņām no tuvākā gaiteņa posma parādījās komisārs Sjomins.

Augstu pacēlis sirmo galvu, viņš stingri lūkojās uz priekšu un, pamanījis Skvorešņu, Maratu un Pavļiku, skarbi deva komandu:

—   Noiet malā!

Tikko viņi paguva piespiesties pie sienas, kad aiz ko­misārā parādījās Krutickis, aiz tā līdz riebumam pazīs­tamais Gorelova stāvs, beidzot gājienu noslēdza Mat­vejevs.

Gorelovs gāja, zemu nodūris galvu, dzeltens, ar mel­niem lokiem ap iekritušajām acīm. Likās, ka viņš kļuvis mazāks, skūtā galva ar atļukušajām ausīm šķita iegri­musi plecos. Viņš gāja, sānis neskatīdamies, un, tikai nonācis līdzās Pavļikam, uzmeta paviršu skatienu zēna uzreiz nobālušajai sejai. Nožēlojams, mulss, it kā pie- glaimīgs smīns pēkšņi pavīdēja Gorelova sejā un tūlīt izdzisa.

Gājiens drīz nozuda gaiteņa nākamajā posmā, tad dobjie soļi atskanēja uz vītņu kāpnēm, kas veda augšup uz noliktavu telpām.

Klusēdami, it kā pielipuši pie sienas, trīs draugi pa­vadīja ar skatieniem šo neparasto gājienu. Beidzot, at­viegloti nopūzdamies, viņi palūkojās cits uz citu.

—   Pārved nešķīsteni no kopējā gaiteņa uz izola­toru, — ejot tālāk, ar riebumu sejā sacīja Skvorešņa. — Lai nemaitā še gaisu … Un labi dara. Es šim riebek­lim, vēlreiz satiekoties, vienkārši sprandu apgrieztu!

—   Nu, met mieru, Andrej Vasiļjevič! — atbildēja Ma­rats. ar pūlēm tikdams līdzi Skvorešņam, kas lieliem so­ļiem gāja pa priekšu. — Netaisi demagoģiju. Tu aizmirsti disciplinu.

—  Ak paldies, ka pamācīji! Tikai tevi gaidīju, lai at­minētos disciplinu.

Ēdamzālē varēja nokļūt vienīgi caur sarkano stūrīti. Tikko tur iegājuši caur plaši atvērtajām durvīm, Skvo­rešņa, bet pēc viņa arī Marats ar Pavļiku uzreiz apstājās, negaidītās ainas pārsteigti.