Divu okeānu noslēpums

Ietīts sniegbaltā palagā, uz liela, ar sarkanu vadmaki klāta galda klusā mierā gulēja leitnants Kravcovs. No leitnanta krutini abas galda pusēs līdz grīdai nolaidās PSRS Kara Jūras Flotes kaujas karogs. Leitnanta galva atdusējās uz spilvena; viņa seja no griestiem plūstošajā, maigajā gaismā šķita bāli iedzeltena, sastingusi skarbā mierā.

Galvgalī kaujas ietērpā ar šauteni pie kājas sardzē stāvēja Romeiko un Kramers.

Zoologs ar skumju seju un piesarkušām acīm sakār­toja karogu uz leitnanta krūtīm. Pamanījis ienācejus, viņš klusu piegāja tiem klāt un nopūzdamies paspieda katram roku.

—   Apsveicu jūs, draugi, ar uzvaru, — viņš čukstēja.

—   Bet cik žēl kritušā!

—   Mēs steidzāmies pie viņa, cik ātri vien varējām, — tikpat klusi atbildēja Skvorešņa. — Ja viņš kauču vienu brītiņu būtu vēl noturējies!

—   Nevaru sev piedot! — satraukts turpināja zoologs.

—   Kāpēc es viņu izlaidu, vāju, vēl ne gluži atspirgušu? Kāpēc es to darīju?

—   Viņu arī veselu Gorelovs viens divi būtu saber­zis, — iebilda Skvorešņa. — Stiprs kā vērsis! Nabaga leitnants pielaida k|ūdu. Droši vien metās virsū pa galvu pa kaklu, gribēja aizturēt… Bet viņam vajadzēja tikai sekot tam un izsaukt palīgus no zemūdenes. Ek, aizgāja bojā, nabadziņš, ne par šo, ne par to!

Ar sažņaugtu sirdi Pav|iks klausījās šo skumjo sa­runu. Asaras dedzināja plakstus.

Brīdi klusējis un vēlreiz smagi nopūties, zoologs sa­cīja:

—   Kapteinis nolicis apbedīšanu pēc divām stun­dām …

Klusēdami, galvas nodūruši, tikai paretam pārmīdami īsas, nenozīmīgas frāzes, draugi devās uz ēdamzāli pus­dienās.

Kad Skvorešņa, Marats un Pavļiks atgriezās sarka­najā stūrītī, sardze jau bija nomainījusies, un pie nelaiķa leitnanta, kas bija ielikts uz ātru roku izgatavotā šķirstā, stāvēja Krutickis un Matvejevs. Turpat viņi sastapa gan­drīz visus zinātniskos darbiniekus un zemūdenes ko­mandu.

Drīz ieradās kapteinis, tērpies pilnā formā ar diviem

ordeņiem pie krūtīm. Kapteini pavadīja komisārs Sjo- mins, galvenais akustiķis Cižovs, galvenais elektriķis Korņejevs un zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze. Vecākais leitnants Bogrovs bija palicis dežurēt vadības centralajā postenī.

Atklājis sēru mītiņu, kapteinis pie nelaiķa zarka teica īsu runu. Starp citu, viņš sacīja, ka leitnants aiz bezrū­pības izdarījis nopietnu pārkāpumu, izlaižot no zemūde­nes nodevēju Gorelovu dažas minūtes pirms sagatavotā sprādziena. Par to viņam būtu vajadzējis saņemt bargu sodu, taču savā drosmīgajā cīņā ar nodevēju, cenšoties to sagūstīt, viņš izpircis smago vainu Dzimtenes priekšā. Būdams vēl vājš pēc dabūtā ievainojuma, viņš aizgāja bojā varoņa nāvē. Kā Dzimtene, tā visi kaujas biedri pie­dod viņam pārkāpumu, ko viņš izdarījis aiz savas jaunī­bas un nenosvērtības. Uzdevums, ko zemūdenei uzticējusi partija un valdība, tiks izpildīts. Tam ķīla ir bezgalīgais entuziasms un apņēmība, ar kādu visa komanda un visi zinātniskie darbinieki, nenolaižot rokas, neatliecot mu­guras, tagad strādā, lai atjaunotu zemūdeni un tās kaujas spējas. Šī darba rezultātus nupat dabūja sajust ienaid­nieks. Viņš tos jutīs arī uz priekšu, kad vien vēlēsies. .

Kapteinis tuvojās zārkam, cieši, ar dziļām skumjām ielūkojās leitnanta atklātajā, miera pilnajā sejā, noliecās un noskūpstīja viņu pēdējo reizi.

Pēc stundas zemūdens alas tālākajā stūrī pār kapu,

kas bija izcirsts cietajā bazaltā, pacēlās neliels uzkalniņš.

* *

*

Tūlīt pēc sēru ceremonijas, pulksten divdesmitos, ko­manda atgriezās pie pārtrauktajiem darbiem.

Dīzu gredzens, piemetināts pie korpusa, jau cieši stā­vēja savā vietā; ūdens no gāzes vadu kameras bija izsūk­nēts. Vēl vajadzēja uzstādīt jaunas caurules sprādziena sadragāto vietā un atjaunot automatisko signalizacijas un kontroles aparaturu kamerā. Ar to nekavējoties sāka nodarboties Kozirevs, Skvorešņa, Romeiko un Matvejevs. Arī citās brigādēs bija pabeidzami daudzi mazāk nozīmīgi darbi.

Visu vakaru un visu nakts pirmo pusi turpinājās sa­sprindzināts darbs visās kuģa telpās.

Bija palikušas tikai nedaudz stundas. Pulksten vie­nos un trīsdesmit minūtēs deviņpadsmitajā augustā «Pio­nierim» vajadzēja izdarīt pirmos sprādzienus dīzēs un iziet no savas slēptuves okeana plašumos.

Darbs veicās raiti. Pulksten astoņpadsmitos galvenais akustiķis Cižovs kapteinim ziņoja, ka visi ultraskaņas prožektori kārtībā. Pulksten divdesmit vienos un četrdes­mit piecās minūtēs elektriķi ar akustiķu palīdzību pa­beidza atjaunot visu automatiku gāzes balonu kamerās, sagatavoja aparaturu gāzes vadu kamerai un sāka no­segt visu elektrisko tīklu zem kuģa korpusa un starpsienu iekšējās apšuves. Zoologs, Cojs un radisti pēc visiem dar­biem pilnīgi notīrīja un noslīpēja kuģa pakaļgalu un dīzu gredzenu. Vecākais leitnants Bogrovs, Selavins un vēl divi cilvēki no komandas pēdējo reizi pārlūkoja, izklau­sīja, ar defektoskopiem izskatīja zemūdenes korpusu no iekšienes un ārienes.