Džons un Kerola E. Berovmeni

DOBĀ ZEME

.

.

.

PIRMĀ DAĻA

.

PIRMĀ

Era Minas klosteris Ohinmērnas sala

Skotijas rietumu piekraste Viduslaiki

Grāmata, kuru vecais mūks iluminēja, sākās ar vārdiem:

Sī grāmata ir par nezvēru dabu.

Skati šīs lappuses, riskējot ar savu...

Vecais mūks nožāvājās, zods noslīga uz krūtīm, plaksti notrīsēja un aizvērās. Spalva izkrita no pirkstiem, atstājot uz folianta tintes sliedi kā sīkas asariņas. Viņš strādāja pie vienas no grāmatas pēdējām lappusēm, kurā attēlotais majestātiskais grifs sagrābis nagos iespaidīgu S burtu. Tiklīdz mūks bija iesnaudies, grifs izlēca no savas vietas lapas stūrī un metās pāri pergamentam. Steigā bēgot, nezvērs ar saviem raupjajiem spārniem aizskāra mūka pirkstus.

Mūks strauji atvēra acis. Acumirklī viņš ar mezglaino dūri piemiedza grifa šaudīgo asti pie lapas. Grifs nikni sprauslāja un ar nagiem skrāpēja plāno pergamentu. Mūks aizdzina nogurumu, saņēmās, un pēc spēja krāsu un gaismas uzplaiksnījuma grifs jau atkal turēja S burtu lapas augšpusē.

Paskatījies pāri plecam, vecais mūks pamanīja sava jaunā mācekļa basās pēdas, kas rēgojās apakš koka rāmja, uz kura žāvēšanai bija uzstieptas pergamenta izgatavošanai paredzētās ādas.

Kaut kas būs jādara, mūks domāja.

Pārliecinājies, ka attēls uz lapas nomierinājies, vecais mūks noliecās, lai paceltu spalvu. Viņš dusmojās uz sevi. Viņu vajadzētu sodīt par to, ka tik nepiedodami zaudējis uzmanību, un atstāt bez vakara maltītes. Viņš papliķēja mīksto, apaļo vēderu. Nebūtu nekāds zaudējums.

Bet zēns. Ko lai tagad dara ar zēnu, zinot, ko viņš redzējis? Tas gan būs sāpīgs zaudējums. Veco mūku nesajūsmināja izredzes apmācīt jaunu mācekli. Viņam nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Turklāt šis zēns jau rādīja atzīstamu prasmi pergamenta izgatavošanā un izjuta, cik ilgi ādas jāmērcē kaļķos un cik rūpīgi tās jāattīra un jānokasa. Turklāt tik jaunos gados viņš jau bija elegants kaligrāfs un izcils alķīmiķis, kurš gatavo tintes. Pēdējo mēnešu laikā viņi abi kopā bija gandrīz pabeiguši "Nezvēru grāmatas" pēdējās lappuses. Viņam trūks zēna un tā dotību.

Zēns juta, ka vecais mūks apsver viņa nākotni. Sava prāta dzīlēs viņš juta mūka domu smagumu kā dobjas bungu skaņas. Šī skaņa viņam saistījās ar mūku, jo skaļākajos brīžos, kad mūks visvairāk koncentrējās, bungošana bija dziļa, pilnskanīga un apaļīga, gluži kā viņš pats.

Otrs cilvēks, kuru prātā juta zēns, bija viņa māte; šī izjūta nebija nevēlama, taču bieži vien dīvaina. Ne tāpēc, ka viņam tās trūktu. Ne tuvu. Māte ar brāļiem un māsām joprojām dzīvoja ciemā aiz abatijas mūriem. Taču mātišķā atbalss galvā bieži bija palīdzējusi izvairīties no viņas dusmām, pamatotām vai ne kā kuru reizi. Zēns aši pacēla piestu un miezeri un turpināja berzt dzelzs sāļus un ozolzīles nākamajai tintes porcijai.

Vecais mūks atspiedās pret galdu. Ko lai viņš dara? Ja nu viņš iluminēšanas laikā atkal aizsnaudīsies, tikai nākamreiz miegs izrādīsies dziļāks? Viņš neuzdrošinājās pat domāt par tik smagas kļūdas sekām. Līdz šim tā bija gadījies tikai vienu reizi, un iznākums bija traģisks. Toreiz viņš vēl bija jauns un nepieredzējis. Murgos viņš joprojām dzirdēja mācekļa kliedzienus. Ak, un vēl tik daudz asiņu.

Nē, ar zēnu kaut kas bija jādara.

Viņš cieši skatījās uz zēnu otrā darbistabas pusē, gandrīz tāpat kā bija skatījies uz grifu.

Bet zēns bija drosmīgs un gudrs. Viņš saprata, ka šis ir svarīgs viņa īsās dzīves brīdis. Viņam ļoti patika klosterī un negribējās to pamest. Viņš patiesi mīlēja veco mūku, pie kura bija nostrādājis gandrīz gadu kopš tēvs bija viņu nodevis mūka kalpībā apmaiņā pret tiesībām ganīt lopus vislabākajās baznīcas pļavās aiz ciema.

Zēns apzinājās, cik vērtīgs viņa ģimenei bija šis darījums. Tas bija ārkārtīgi vērtīgs arī viņam. Viņi dzīvoja laikā, kad vīri, sievas un bērni vienlīdz stipri ticēja brīnumiem un burvestībām. Viņi dzīvoja laikā, kad karaļi un karalienes cīnījās par kroni, izmantojot armādas un armijas, kuru uzticību pirka par zemi un graudiem, un vēl lielākas armijas. Viņi dzīvoja laikā, kad cerība un laime bija tieši atkarīga no dzimšanas vietas un tā, kas tevi sargā.

Jā, nudien, zēns lieliski saprata, ka viņam jāpaliek pie vecā mūka, saglabājot vietu šajā senajā, svētajā ordenī. Tāpēc viņš darīja vienīgo, kas šādos apstākļos parasti līdzēia. ViņŠ-piecēlās kājās un cieši skatījās uz veco miļku, ads,iKi?)U'ķ$fe1 'nādan\s un vienlīdz koncentrējies.

Mūks nikni blenza.

Zēnam sirds krūtis dauzījās. Bungu rīboņa galvā skanēja tik skaļi, ka šķita galva iespiesta siekstā. Viņš bija pārliecināts, ka galva teju, teju pārsprāgs. Sāka asiņot deguns, asinis pilēja miezerī, kuru viņš cieši turēja rokās. Māceklis manīja, kā mūkam aiz muguras grifa aste kulsta pergamentu. Taču viņš nenovērsa skatienu.

Pēc brīža, kas zēnam šķita kā vesela mūžība, sieksta, kas žņaudza galvu, atslāba, vecā mūka pulsējošās domas rimās, un zēnam šķita, ka dzird savā prātā nopūtu. Mūka pleci saguma, un viņš novērsās. Zēns izelpoja un ar piedurkni noslaucīja degunu.