Dobā zeme

Ema atkal pievērsās gleznai. Viņa paliecās uz priekšu un cieši samiedza acis, cenzdamās saskatīt visus punktiņus, neatraujot pēcpusi no sola, kamēr Mets izbēra starp viņiem abiem mugursomas saturu pildspalvas, krītu un ogli, ko allaž nēsāja līdzi apdauzītā cepumu kārbā, iPod, austiņas, divus "Kapteiņa Amerikas" komiksus, dažādus saldumu papīriņus, burbuļkošļenes paciņu, tukšu kolas skārdeni un skiču burtnīcu. Izplēsis no burtnīcas lapu, viņš pasniedza Emai pildspalvu.

Viņa papurināja galvu.

"Pelde būtu lieliska," viņš teica. "Neviens mums nepievērš uzmanību."

Ema paņēma pildspalvu un sāka zīmēt.

Nākamajā brīdī dvīņi jau attapās gleznā, viņi šļakstinājās Sēnas vēsajā, zilajā ūdenī kopā ar zēnu sarkanā cepurē. Zēns teica, ka viņu sauc Pjērs, un runāja ar viņiem franciski. Dvīņi saprata. Viņš teica, ka peldei esot tikai dažas minūtes, pēc tam jāatgriežas pie darba.

"Vai tas ir tavs suns?" Mets jautāja Pjēram, uztraucies, ka sunim nebūs kur palikt, kad Pjērs atgriezīsies darbā. Bet Pjērs neatbildēja, tāpēc Mets likās mierā un sāka apšļakstīt krastā zvilnošos vīriešus. Viņi par Metu nelikās zinis.

Mets kādu bridi papeldēja uz muguras. Viņš juta, ka blakus šļakstinās Ema. Zēns paskatījās debesīs, bet to nebija, viņš laikam saprata, kāpēc, un pēkšņi viņi jau galīgi izmirkuši gulēja uz grīdas lielā ūdens peļķē pie gleznas Nacionālajā galerijā. Šurp steidzās divi ļoti nikni sargi, un viņiem sekoja Sendija. Gaišmatainais vīrietis bija prom.

Atri savākusi dvīņu mantas, Sendija atvainojās sargiem. "Lūdzu, piedodiet. Droši vien sākuši laistīties no ūdens pudelēm. Šodien ir ļoti silts."

Viņa nikni blenza uz dvīņiem. "Es lūdzu tikai desmit minūtes. Desmit minūtes!" Viņa pierāva abus kājās. "Ak dievs, jūs nesaprotat, ko esat izdarījuši."

Mazliet iežēlojies par dvīņiem, viens sargs bilda, ka muzejs vel nav atvērts apmeklētājiem, tāpēc nekāda lielā skāde neesot nodarīta. Darbinieki ātri satīrīšot slapjumu. Tomēr viņš negribēja riskēt un aši izvadīja visus trīs laukā rīta karstumā I rafalgaras laukumā.

Nacionālās galerijas apkopēja tika izsaukta uz Postimpresionisma zāli, kur ar birsti uzslaucīja ūdeni. Viņa pie sevis smaidīja. Viņas puikas būtu nodarījuši daudz lielāku kaitējumu nekā ūdens kauja, ja šiem te būtu jāsēž karstumā un jāgarlaikojas.

Izgriežot birsti spainī, viņa pamanīja kaut ko uz grīdas zem sola. Viņa pieliecās un satvēra salocītu zīmēšanas papīra lapu. Zīmējums droši vien piederēja vienam no bērniem, jo viņa no rīta bija tīrījusi šo zāli un zināja, ka nekas nebija palicis nepamanīts.

Atlocījusi lapu, viņa nobrīnījās par labi zināmo "Atpūtnieki Asnjērā". Krāsu punktiņi ap zēnu sarkanajā cepurē šķita dīvaini, un krastā zvilnošo vīriešu proporcijas bija deformētas, savukārt mazais, brūnais sunītis izskatījās pēc izsmērētas desiņas, taču kopija bija tiešām laba.

Viņa vēlreiz nopētīja skici. Sēnas ūdens bija ieskicēts treknām, zilām līnijām lapas apakšā, bet zīmējuma augšdaļa bija pilnīgi tukša.

Debesu nebija.

Viņa paņēma birsti un spaini un stūma ratiņus uz izeju, pa ceļam saveldama zīmējumu bumbiņā. Iedama laukā no galerijas, apkopēja iemeta to atkritumu konteinerā.

Viņa varēja apzvērēt, ka dzirdēja plunkšķi.

TREŠA

Arturs Samerss nespēja noticēt tam, ko nupat bija redzējis savām acīm. Kad Sendija, dvīņu māte, bija metusies pāri zālei pie bērniem, Arturs steigšus traucās pretējā virzienā. Pie darbinieku lifta viņš nožvidzināja elektronisko atslēgu gar drošības bloku. Lifta durvis nekavējoties atvērās, viņš iemetās iekšā un nospieda trešā pagrabstāva pogu četras reizes, cerēdams, ka tas paātrinās braucienu lejup.

Sirds dauzījās. Zem krekla bija izspiedušies sviedri, un arī salmu blondie mati šķita mitri no tiem. Viņš pazina dvīņus, kopš tie sāka staigāt. Viņam bija jānovēro bērnu attīstība un jāziņo Biedrībai par viņu spēju attīstību, pirms par to uzzina Sargu Padome. Bet viņam ne prātā nenāca, ka spējas sasniegs tādu līmeni, kamēr bērni vēl bija relatīvi mazi. Tas visu mainīja.

Viņš izspraucās laukā, pirms lifta durvis bija līdz galam atvērušās, un steigšus devās uz milzīgajām durvīm, kas veda uz Nacionālās galerijas restaurācijas laboratoriju. Galerijas darbinieki saukāja šo vietu par "morgu", jo tā bija izveidota katakombās, kas zem Čeringkrosroudas stiepās no Sv. Mārtiņa baznīcas. Arturs allaž uzskatīja, ka milzīgo pazemes laboratoriju vajadzētu saukt par "šķīstītavu", jo, lai gan te jaunai dzīvei atdzima gleznas, darbs allaž šķita kā

sods. Diemžēl nevienu Nacionālajā galerijā Artura uzskati neinteresēja, un tieši tāpēc viņam tik veiksmīgi izdevās glabāt s.ivus noslēpumus.

Pie laboratorijas durvīm Arturs atkal izmantoja elektronisko .itslēgu. Šoreiz viņš nogaidīja, kad bloks atvērsies, atklājot pirkstu nospiedumu sensoru. Tad noslaucīja nosvīdušo īkšķi gar biksēm un piespieda pie bloka.

Durvis šņākdamas atvērās, un viņš iegāja stikla kamerā priekštelpā, kur nogaidīja, līdz pirmās durvis noslēdzas un gaisa temperatūra izlīdzinās, tad atvērās otrās durvis.