Dobā zeme

Ak, domāja mūks, man nav ne spēka, ne vēlēšanās pārbaudīt šī zēna izturību. Vajadzēs izmantot citas metodes, lai panāktu, ka viņš godā klostera noslēpumus.

Un viņš atkal pievērsās nezvēram.

Juzdams milzīgu atvieglojumu, zēns atgriezās pie sava poda un mikstūrām. Pagatavojis tinti, viņš piepildīja mūka tintnīcu un pārējo noglabāja citai dienai. Pēc tam viņš pievērsās uz rāmja uzstieptajai kazas ādai. Uzmanīgi zēns pārlaida tai pāri pirkstus, pārbaudīdams, vai āda žūst gluda un ir pietiekami plāna, lai uzsūktu tinti. Māceklis atkal paskatījās uz veco mūku, kurš bija uzgūlies uz augstā rakstāmgalda un te iemērca, te izņēma spalvu no tintnīcas. Mūks bija tik dziļi iegrimis darbā, ka zēns zināja nekas nenovērsīs viņa uzmanību, līdz nebūs pabeigtas pēdējās detaļas.

Drīz vien istaba iegrima krēslā, un vecais mūks juta, ka domas atkal aizklīst. Notīrījis spalvai galu, viņš to ielika ādas maciņā pie citiem instrumentiem. Pēc tam viņš ar vaska korķi noslēdza tintnīcu un pārklāja nupat iluminēto lappusi ar divām loksnēm velīnpapīra. Pacēlis lapas, viņš tās novietoja uz statīva skapī līdzās galdam, noslogodams stūrus ar pulētiem .ikmeņiem. Tāpat uz platajiem skapja plauktiem bija novietotas lappuses, ar kurām viņš bija strādājis pēdējos mēnešos. Rīt viņš saks iluminēt pēdējo nezvēru visbriesmīgāko no visiem Cirendelu.

Mūks aizslēdza skapi un iemeta atslēgu talāra kabatā. Pirms aizvērt slēģus, viņš palūkojās pa plato atveri biezajā akmens mūrī, un acumirklī viņu iztrūcināja pūce ar mazuli, kas pacēlās spārnos no tuvējā koka. Zīme, vecais mūks domāja, katrā ziņā pareģojums. Labs, viņš bija pārliecināts.

"Jādodas uz lūgšanām, un tad varbūt mēs varētu apspriest turpmāko darbu."

"Jā, skolotāj."

Zēns atdarināja skolotāja rituālu, tāpat notīrīja instru­mentus, ietina visus mīkstos ādas makos un nolika uz sava darbgalda.

Vecais mūks uzlēja ūdeni kūdrai pavardā un uzvilka zvērādas apmetni. Zēns pacēla no grīdas savu cepuri un šalli, piesēja pie kājām ādas pazoles un sekoja skolotājam uz smago ozolkoka durvju pusi.

"Solon, tu prātīgi darītu, ja aizmirstu visu, ko, tavuprāt, pirmīt redzēji. Tava nenobrieduši iztēle tikai izspēlēja joku ar tevi."

Zēns nostājās vecajam mūkam priekšā un atvēra durvis.

"Piedodiet, skolotāj, bet vai šo joku neizspēlēja jūsu iztēle?"

OTRĀ

Nacionālā galerija Londona Mūsdienas

D

ivpadsmit gadu vecic dvīņi Mets un Kma Kālderi sēdēja uz cieta koka sola. Galerijā bija kluss, un tā vēl nebija atvērta apmeklētājiem, bet dvīņi nepriecājās. Mamma no rīta bija kalusi kārdinošus plānus šai svelmainajai dienai, un viņi neatcerējās, ka tajos ietilptu gleznu aplūkošana.

Nolikuši mugursomas priekšā uz grīdas, dvīņi nikni blenza uz māti.

"Uzvedieties kārtīgi," Sendija brīdināja. "Necelieties augšā no sola. Pat nedomājiet par to. Es runāju nopietni. Būšu aizņemta, augstākais, desmit minūtes. Es būšu tur."

Viņa norādīja gara, tumšā uzvalkā ģērbta gaišmataina vīrieša virzienā, viņš bija iespiedis padusē grāmatu kaudzīti. Vīrietis palocīja galvu ierastā sveicienā. Ema pieklājīgi pasmaidīja, bet Mets novērsās, viņu vairāk interesēja sieviete, kura cauri blakus zālei stūma ratiņus, pie kuriem bija piesieta koka kaste gleznas lielumā. Sievietei pa pēdām sekoja muzeja sargs. Pie lifta sargs novicināja elektronisko atslēgu gar drošības bloku. Durvis atvērās. Ar rokas mājienu atteikusies no sarga palīdzības, sieviete iestūma ratiņus liftā. Sargs pakāpās atpakaļ, bet brīdi, kad durvis jau vērās ciet, pārdomāja un iešāva kāju durvju spraugā, un iemetās liftā pakaļ sievietei un gleznai.

"Met! Vai tu vispār klausies?"

Mets atkrita uz sola, aizgrūzdams māsu gandrīz līdz pašam galam.

"Aplūkojiet šo skaisto gleznu, kamēr gaidāt," Sendija turpināja. "Autors ir Žoržs Serā. Viņš bieži gleznoja maziem punktiņiem, nevis parastiem otas triepieniem."

Dvīņi veltīja viņai drūmu skatienu. Abi reizē.

"Mēs zinām," teica Ema.

Sendija neatlaidās. "Es zinu, ka nebijām to plānojuši, bet man kaut kas jānokārto ar…" Viņa aprāvās pusteikumā un turpināja ko citu: "Varbūt mēs, kad beigsies mana tikšanās, varētu aizbraukt nopeldēties kā zēns tajā gleznā?" Viņa pārmeta ādas kurjersomu pāri plecam. "Ko teiksiet? Sarunāts?"

"Sarunāts," atbildēja Ema, kura vismaz šādās situācijās piekrita pirmā.

Mets paraustīja plecus. "Man vienalga."

Viņi vēroja, kā mamma pieiet pie gaišmatainā vīrieša un abi apsēžas uz tāda paša sola blakus zālē. Vīrietis pieliecās mammai ļoti tuvu, it kā grasītos atklāt noslēpumu, Sendija par atbildi atvēra savu skiču burtnīcu, kuru allaž ņēma līdzi, un iedeva vīrietim starp lapām noglabātu papīru.

Garlaicība.