Dzelzs papēdis

«Šī Zeme — skatuve tik drūmi drausma,

Pēc ainas aina satriec nesaudzīga.

Bet pacietību: drīz jums rāsies jausma,

Ko nozīmē šī drāma nežēlīgā.»

I NODAĻA

MANS ĒRGLIS

Viegls vasaras vējš žūžo egļu biezoknī, un strauts risina savu liego melodiju pār apsūnojušiem akmeņiem. Tauriņi laidelējas saulgozī, un no visām pusēm plūst iemidzinošā bišu sanoņa. Viss ir tik kluss un mierīgs, un es te sēžu pārdomās un nevaru norimt. Tas ir klusums, kas laupa man mieru. Tas šķiet nereāls. Visa pasaule ir mierīga, bet tas ir klusums pirms vētras. Es sasprindzinu dzirdi un jutekļus, lai nojaustu kaut ko par šo draudošo vētru. Ak, kaut tā tikai nenāktu par ātru! Kaut tā tikai nenāktu par ātru![2]

Nav brīnums, ka esmu nemiera pilna. Es domāju un domāju un nevaru vien beigt domāt. Tik ilgi esmu atra­dusies pašā dzīves gūzmā, ka tagad apkārtnes klusums un miers nomāc mani un es nevaru atvairīt domas, ka var atkal uzbrāzties trakais nāves un iznīcības viesulis. Alanās ausīs vēl skan ievainoto kliedzieni, un es redzu, tapat kā reiz jau tiku redzējusi,[3]

kā plosa un sakropļo ziedošo, daiļo jaunatni, kā ar varu izrauj dvēseli no lepnā ķermeņa un aizsviež to nebūtībā. Tā mēs, nabaga mir­stīgie, izbeidzam savu dzīvi, lauzdamies caur asinīm un postu, lai nestu pasaulei ilgstošu mieru un laimi.

Un es esmu tik vientuļa. Ja es nedomāju par to, kam jānāk, tad domāju par to, kas bijis un nav vairs, — par savu ērgli, kura nenogurdināmie spārni nesa viņu cauri izplatījumam, pretī viņa nerietošajai saulei, cilvēces brī­vības liesmainajam ideālam. Es nevaru sēdēt dīkā un gaidīt uz lielo notikumu, ko viņš sagatavojis, kaut pats to vairs neredzēs. Tam viņš ziedojis savus spēka gadus un atdevis par to savu dzīvību. Tas ir viņa roku darbs. Tas ir viņa radits.[4]

Un tāpēc šinī baigajā gaidu laikā es gribu rakstīt par savu dzīves biedru. Es esmu vienīgā no dzīvajiem, kas var spilgtāk apgaismot viņa raksturu, un tik cildenu raksturu nevar vien pietiekami spilgti parādīt. Viņš bija liels gars, un, kaut mana mīla kļūst aizvien nesavtīgāka, tomēr manas lielākās sāpes ir tās, ka viņam nebija lemts piedzīvot nākamības ausmu. Tas nevar neizdoties, jo viņš to sagatavojis ar tādu neatlaidību un pārliecību. Vai, Dzelzs papēdim! Drīz nomāktā cilvēce gūs pār to virs­roku. Un, kad atskanēs kaujas sauciens, sacelsies visas pasaules strādnieku pulki. Pasaules vēsture nebūs neko tamlīdzīgu pieredzējusi. Strādnieki būs vienoti, un pirmo reizi visā pasaulē uzliesmos starptautiska revolūcija.[5]

Jūs redzat, ka domās esmu nākamajās dienās. Esmu tās pārdzīvojusi neskaitāmas reizes dienu un nakti, tā ka tās vienmēr stāv manu acu priekšā. Tāpēc es nevaru domāt par savu dzīves biedru, nedomājot par tām. Viņš bija šā darba dvēsele; un kā lai es tos domās šķiru vienu no otra?

Kā jau minēju, es vienīgā varu spilgtāk apgaismot viņa raksturu. Visiem zināms, ka viņš grūti strādāja brīvības labā un smagi cieta. Cik grūti viņš strādāja un cik smagi cieta, to es zinu vislabāk, jo šinīs divdesmit trauksmai­najos gados biju kopā ar viņu un pazīstu viņa pacietību, viņa nenogurstošo cenšanos, viņa bezgalīgo ziedošanos tam darbam, kam viņš tagad, tikai pirms diviem mēne­šiem, atdeva savu dzīvību.

Mēģināšu vienkāršos vārdos pastāstīt, kā Ernests Everhards ienāca manā dzīvē — kā es pirmoreiz iepazinos nr viņu, cik dižens viņš izveidojās, līdz es kļuvu daļa no viņa, un kādas milzu pārvērtības viņš radīja manā dzīvē. Ta jūs varēsiet lūkoties viņā ar manām acīm un iepazī­ties ar viņu, kā es to darīju, — iepazīties ar viņu visu, izņemot to, kas man pārāk svēts un dārgs, lai es par to runātu.

Tas bija tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada februārī, kad es pirmo reizi viņu satiku; viņš bija ieradies viesos pie mana tēva Berklijā.[6] Nevaru sacīt, ka mūsu pirmais iespaids par viņu būtu bijis sevišķi labs. Pie pusdienu galda viņš bija viens no daudziem, un salonā, kur mēs pieņēmām viesus, viņš izskatījās mazliet dīvains. Todien bija «mācītāju pusdienas», kā mans tēvs tās mēdza dēvēt mūsu starpā, un šinī baznīcas tēvu sabiedrībā Ernests gan nebija īsti vietā.

Un kā viņš sasveicinājās ar mani! Viņa rokas spiediens bija spēcīgs un ciešs, un viņa melnās acis mani droši uzlūkoja — gandrīz pārdroši, tā man likās. Kā redzat, es biju savas apkārtnes produkts, ar spēcīgu šķiras instinktu. Šāda pārdrošība no manas šķiras cilvēka puses būtu bijusi gandrīz vai nepiedodama. Es atceros, kā biju spiesta negribot nolaist acis un jutos gluži atvieglota, kad varēju pamest viņu un steigties apsveikt bīskapu Morhauzu — vienu no maniem favorītiem, lēnprātīgu un nopietnu cilvēku vidējos gados, īstu kristieti pēc izskata un dabas un piedevām — nopietnu zinātnieku.