Dzelzs papēdis

Bet šī drosme, kas man toreiz šķitās pārmērība, bija viena no Ernesta Everharda rakstura pamatīpašībām. Viņš bija vienkāršs, atklāts, ne no kā nebijās un nemēdza šķiest laiku konvencionālām ārišķībām. «Jūs man patikāt,» viņš man krietni vēlāk paskaidroja, «un kāpēc lai es ne- pamielotu savas acis pie tā, kas man patīk?» Es jau sa­cīju, ka viņš ne no kā nebijās. Viņš bija dzimis aristo­krāts — par spīti faktam, ka viņš atradās plebeju no­metnē. Viņš bija pārcilvēks, Nīčes[9] aprakstītā blondā bestija, un piedevām vēl dedzīgs demokrāts.

Es pievērsos citiem viesiem un, tā kā šis strādnieku šķiras filozofs bija atstājis uz mani ne visai labu iespaidu, tad būtu jau paguvusi viņu aizmirst, ja pusdienu laikā pāris reižu nebūtu pamanījusi viņa acis iedzirkstāmies, kad viņš noklausījās dažu garīdznieku sarunās. Viņam ir humora izjūta, es nodomāju un gandrīz jau piedevu vi­ņam tā apģērbu. Bet laiks pagāja, pusdienas tuvojās beigām, un viņš vēl nebija bildis ne vārda, kamēr garīdz­nieki runāja vienā laidā par strādnieku šķiru un tās at­tieksmēm pret baznīcu, par to, ko baznīca tās labā darī­jusi un dara. Es manīju, ka manu tēvu kaitina Ernesta klusēšana. Tēvs pat izmantoja kādu pauzi, lai lūgtu Er­nestu izsacīties, bet Ernests paraustīja plecus un, notei­cis — «Man nav ko sacīt», ēda vien tālāk sālītās man­deles.

Tomēr no tēva nebija tik viegli tikt vaļā. Pēc brīža viņš atkal ierunājās:

— Mūsu vidū ir strādnieku šķiras pārstāvis. Esmu pār­liecināts, ka viņš daudz ko varētu apgaismot no jauna, interesanta un neparasta viedokļa. Es te domāju misteru Everhardu.

Pārējie izrādīja pienācīgu interesi un skubināja Ernestu

Izsacīt savus uzskatus. Viņu izturēšanās bija tik iecie­tīga un laipna, ka atgādināja gandrīz vai aizbildnību. Es ievēroju, ka Ernests to pamanījis un tas viņu uzjautrina. Viņš lēni pārlaida visiem skatienu, un es redzēju viņa acīs pazibam smieklus.

—   Es gan neesmu vingrinājies izsmalcinātās sarunās par baznīcas tematiem, — viņš iesāka, bet tad kautri un neizšķīries apklusa.

—   Turpiniet vien, — pārējie uzmudināja, un Dr. He- merfīlds piemetināja: — Mums nav iebildumu pret cita cilvēka izteiktu patiesību, ja vien tā godīgi domāta.

—   Tātad jūs šķirat patiesīgumu no godīguma? — Er­nests viegli pasmaidīja.

Dr. Hemerfīldam aizrāvās elpa, bet tad viņš atbildēja:

—   Pat labākie no mums var maldīties, jaunais cilvēk, pat labākie.

Ernesta izturēšanās pēkšņi pārvērtās. Viņš kļuva cits

cilvēks.

—   Nu labi, — viņš sacīja, — tad atļaujiet man pateikt jums jau sākumā, ka jūs visi maldāties. Jūs nezināt nekā par strādnieku šķiru, galīgi nekā. Jūsu socioloģija ir tik­pat neīsta un nevērtīga kā viss jūsu domāšanas veids.

Galvenais nebija tas, ko viņš sacīja, bet kā viņš to izteica. Es saspringu pie viņa balss pirmajām skaņām. Tā bija tikpat drosmīga kā viņa skatiens. Tā satrauca mani kā fanfara. Un visi pie galda sēdošie bija sa­traukti., pamodināti no vienmuļības un miegainības.

—   Kas tad mūsu domāšanas veidā ir tik briesmīgi ne­īsts un nevērtīgs, jaunais cilvēk? — Dr. Hemerfīlds jau­tāja, un viņa balsī un izteiksmē jau bija manāma zināma nelaipnība.

—   Jūs esat metafiziķi. Ar metafiziku jūs varat visu pierādīt, un tāpēc katrs metafiziķis var, sev par prieku, pierādīt otram metafiziķim, ka tas maldās. Jūs esat anar­histi domu pasaulē. Pie tam kosmosa jautājumos jūs esat īsti aplamnieki. Jūs katrs mītat paša radītā pasaulē, kas saskan ar jūsu iztēli un jūsu pašu vēlēšanos. Patieso pasauli, kurā jūs dzīvojat, jūs nepazīstat, un jūsu do­māšanai nav sakara ar reālo pasauli, par to jums ir vie­nīgi jūsu aptumšotā prāta radīts priekšstats.

Zināt, par ko man bija jādomā, kad es te pie galda klausījos jūsu garajās runās? Jūs man atgādinājāt vidus­laiku sholastiķus, kas visai svinīgi un pārgudri apspriež aizrautīgo jautājumu, cik eņģeju var nostāvēt uz vienas adatas smailes. Jā, mani dārgie seri, jūs esat tikpat tālu no divdesmitā gadsimta gara pasaules kā indiešu pūšļo­tājs, kas pirms desmittūkstoš gadiem skaitīja mūžamežā savus buramvārdus.

Ernesta vārdos bija valdzinoša kvēle, viņa seja kaisa, acis spulgoja un dzirkstīja, zods un mute daiļrunīgi pauda cīņas prieku. Tāds bija viņa runas veids. Tas vienmēr satrauca klausītājus. Viņš devās uzbrukumā, dragādams visu kā ar veseri, un tūdaļ aizrāva klausītājus. Tā no­tika arī tagad. Bīskaps Morhauzs bija saliecies uz priekšu un saspringti klausījās. Dr. Hemerfīlda seja kvēloja dus­mās un sašutumā. Arī daži pārējie bija sašutuši, citi at­kal uzjautrināti vai augstprātīgi smīnēja. Man tas viss šķita visai amizanti. Es pametu skatienu uz tēvu un no­bijos, ka tikai viņa paša mestā bumba Ernesta personā neliek viņam eksplodēt smieklos.

—   Jūsu vārdi ir diezgan miglaini, — Dr. Hemerfīlds pārtrauca klusumu. — Varbūt jūs izsacītos precīzāk, ko jūs domājat, nosaukdami mūs par metafiziķiem?