Dzīvnieku ferma

Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes - ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku. Turklāt dzīvnieku darba paņēmieni daudzējādā ziņā bija veiklāki nekā cilvēkiem un aiztaupīja pūles. Piemēram, ravēšanu varēja paveikt ar tādu rūpību, uz kādu cilvēki nemūžam nebūtu spējīgi. Vai arī - tā kā neviens dzīvnieks tagad nezaga, nebija nekādas vajadzības norobežot ganības no tīrumiem un uzturēt kārtībā žogus un vārtus, kas prasītu daudz pūliņu. Tomēr pa vasaru sāka rasties dažādas neparedzētas vajadzī­bas. Bija nepieciešama parafīneļļa, naglas, auklas, biskvīti suņiem un pakavu dzelzs - neko no tā nebija iespējams ražot fermā. Un vēlāk ievajadzēsies sēklu un mākslīgo mēslu, turklāt dažādu darbarīku un, visbeidzot, mehānismu vējdzirnavām. Kā sagādāt tos, neviens ne­spēja iedomāties.

Kādu svētdienas rītu, kad dzīvnieki sapulcējās, lai saņemtu rīko­jumus, Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējies jaunu politiku. No šīs dienas Dzīvnieku ferma iesaistīšoties tirdzniecībā ar kaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiem komerciāliem mērķiem, bet gluži vien­kārši tādēļ, lai iegūtu zināmus ārkārtīgi nepieciešamus materiālus. Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstāk par visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicot sagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu siena kau­dzi un daļu šīgada kviešu ražas, bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk nau­das, tā būšot jāiegūst, pārdodot olas, Villingdonas tirgū pēc tām aiz­vien esot pieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja, šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kā īpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.

Dzīvnieki atkal sajuta neskaidras bažas. Nekad neielaisties darī­jumos ar cilvēkiem, nekad neiesaistīties tirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tās nebija dažas no sākotnējām rezolūcijām, kas tika paziņotas pirmajā uzvaras prieka pilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzī­šanas? Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādas rezolūcijas tikušas pieņem­tas, vai vismaz domāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas, kuras bija protestējušas, kad Napoleons atcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņu rūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāva vaļā "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts. Beidzot Napoleons pacēla priekškāju, piepra­sīdams klusumu, un paziņoja, ka viss jau esot norunāts. Nevienam dzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē ar cilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīgi nevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visu šo smagumu uz saviem pleciem. Kāds misters Vimpers, advokāts no Villingdonas, esot piekritis darboties par vidutāju starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli un katru pirmdienas rītu ieradīšoties fermā, lai saņemtu norādījumus. Savu runu Napoleons pabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru" nodziedāšanas dzīvniekiem tika ļauts izklīst.

Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu un nomierināja dzīvnieku prā­tus. Viņš apgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanos tirdzniecībā un naudas lietošanu nekad neesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta. Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļi varbūt meklējami melos, ko reiz izplatījis Sniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglas šaubas, bet Kviecējs tiem viltīgi noprasīja: - Vai jūs, biedri, esat pārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vai jums ir protokols par šādu rezolūciju? Vai tas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekas tāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka ir kļūdījušies.