Dzīvnieku ferma

Tovakar Kviecējs konfidenciāli paskaidroja pārējiem dzīvnie­kiem, ka Napoleons patiesībā nekad neesot bijis pret vējdzirnavām. Gluži otrādi, tieši viņš tās sākumā aizstāvējis, un plāns, kuru Snie­dziņš uzzīmējis uz inkubatoru šķūnīša grīdas, īstenībā bijis izzagts no Napoleona papīriem. Taisnību sakot, vējdzirnavas esot paša Napoleona garabērns. Kāds ievaicājās - kāpēc tad viņš tik spīvi iztei­cies pret tām? Te nu Kviecējs kļuva pagalam šķelmīgs. Tā, viņš teica, bijusi Biedra Napoleona viltība. Viņš izlicies, ka esot pret vējdzir­navām - vienkāršs manevrs, lai tiktu vaļā no Sniedziņa, kurš bijis bīstams tips un slikti ietekmējis pārējos. Nu, kad Sniedziņš vairs nestāvot ceļā, plānu varēšot īstenot bez viņa iejaukšanās. To, Kviecējs paskaidroja, saucot par taktiku. Viņš vairākas reizes atkārtoja: "Tak­tika, biedri, taktika!" - un lēkāja riņķī, vicinādams asti un jautri smiedams. Dzīvniekiem nebija gluži skaidrs, ko šis vārds nozīmē, bet Kviecējs runāja tik pārliecinoši un trīs suņi, kas bija gadījušies viņam līdzi, rūca tik draudoši, ka visi pieņēma Kviecēja paskaidrojumu bez tālākiem jautājumiem.

VI

Visu gadu dzīvnieki strādāja kā vergi. Taču darbā viņi bija lai­mīgi, netaupīja ne pūles, ne upurus, labi apzinādamies, ka viss, ko viņi dara, ir pašu un viņu īstenieku labā, kuri nāks pēc viņiem, nevis slinku, zaglīgu cilvēcisko būtņu bara labā.

Pavasarī un vasarā darba nedēļa bija sešdesmit stundu gara, bet augustā Napoleons paziņoja, ka jāstrādā būšot arī svētdienas pēc­pusdienās. Šis darbs gan bija pilnīgi brīvprātīgs, taču katram dzīv­niekam, kurš no tā izvairījās, barības devu samazināja par pusi. To­mēr, pat šādi strādājot, no dažiem uzdevumiem nācās atteikties. Raža nebija tik bagāta kā iepriekšējā gadā, un divi lauki, kurus vasa­ras sākumā vajadzēja apsēt ar dārzeņiem, palika neapsēti, jo aršana netika pabeigta pietiekami agri. Bija paredzams, ka nākamā ziema būs barga.

Dzirnavu būve radīja neparedzētas grūtības. Fermā bija labas kaļķakmens lauztuves, un vienā no saimniecības ēkām tika uziets daudz smilšu un cementa, tā ka visi celtniecības materiāli bija pie rokas. Taču problēma, kuru dzīvnieki sākumā nespēja atrisināt, bija - kā saskaldīt akmeņus vajadzīgā lielumā. Šķita, ka tas nav vei­cams citādi kā ar cērtēm un laužņiem, kurus neviens dzīvnieks neva­rēja izmantot, jo nespēja stāvēt uz pakaļkājām. Tikai pēc nedēļām ilgiem veltīgiem pūliņiem kādam ienāca prātā laba doma - proti, izmantot zemes pievilkšanas spēku. Lauztuvēs ik uz soļa mētājās milzīgi akmens bluķi, daudz par lieliem, lai tos varētu izlietot tādus, kādi tie ir. Dzīvnieki apmeta ap tiem virves un tad visi kopā - govis, zirgi, aitas, ikviens, kurš varēja noturēt virvi, kritiskos brīžos pievie­nojās pat cūkas - izmisīgi lēni vilka tos augšup pa nogāzi uz lauz­tuvju malu, no kurienes grūda lejā pa stāvumu, lai tie saplīstu ga­balos. Kad akmens bija saplīsis, to pārvietot bija diezgan viegli. Zirgi tos veda ar ratiem, aitas vilka atsevišķas šķembas, pat Mjūriela un Bendžamins iejūdzās vecos bērnu ratiņos un paveica savu daļu darba. Vasaras nogalē bija savākts pietiekams akmeņu krājums, un cūku uzraudzībā sākās būvdarbi.

Taču tas bija gauss un smags darbs. Bieži nogurdinošos pūliņos pagāja vesela diena, līdz vienu pašu akmens bluķi izdevās aizstīvēt līdz raktuvju malai, un dažkārt, nogrūsts lejā, tas nemaz nesaplīsa. Neko nevarēja paveikt bez Boksera, kura spēks likās esam vienlīdzīgs visu pārējo dzīvnieku spēkam kopā. Kad akmens sāka slīdēt un dzīv­nieki izmisumā iekliedzās, jūtot, ka tiek rauti lejā pa nogāzi, tad tieši Bokseris aizvien iegūla virvē un akmeni apturēja. Redzot, kā viņš, strauji elpodams, collu pēc collas cīnās augšup pa nogāzi, nagu smailēm urbjoties zemē, platajiem sāniem mirkstot sviedros, ikviena sirds pildījās ar apbrīnu. Dābolīte reizēm brīdināja, lai viņš uzma­noties, ka nepārstiepjoties, bet Bokseris nekad neklausījās. Viņam šķita, ka abi saukļi - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Napoleonam vienmēr ir taisnība" - pietiekami labi atrisina visas problēmas. Viņš bija norunājis ar gailēnu, lai tas rītos modina viņu trīsceturtdaļstundu, nevis pusstundu agrāk. Un savos brīvajos brīžos, kuru tagad vairs nebija daudz, viņš vienatnē mēdza iet uz lauztuvēm savākt pilnu vezumu akmens šķembu un bez citu palīdzības aizvilkt to līdz vējdzirnavu būvlaukumam.