Dzīvnieku ferma

Atskanēja jūsmīgi gaviļu saucieni un kāju švīkāšana. Napoleons jutās tik apmierināts, ka atstāja savu vietu un apgāja ap galdu, lai pirms kausa tukšošanas saskandinātu ar misteru Pilkingtonu. Kad gaviles bija noklusušas, Napoleons, palicis stāvam, pavēstīja, ka arī viņam esot bilstami daži vārdi.

Kā jau visas Napoleona runas, arī šī bija īsa un kodolīga. Arī viņš esot laimīgs, ka beidzies pārpratumu posms. Ilgu laiku klīdušas baumas - viņam esot pamats domāt, ka tās izplatījis kāds ļauns ienaidnieks, - ka viņa un pārējo biedru uzskatos jaušams kaut kas graujošs un pat revolucionārs. Viņiem piedēvēts nolūks izraisīt Sa­celšanos apkaimes fermu dzīvnieku vidū. Nekas nevarot būt tālāk no patiesības! Viņu vienīgā vēlēšanās gan agrāk, gan tagad esot - dzīvot mierā un normālās lietišķās attiecībās ar visiem kaimiņiem. Šī ferma, kuru viņam esot tas gods vadīt, viņš piebilda, esot koope­ratīvs uzņēmums. īpašuma dokumenti, kuri atrodoties pie viņa paša, piederot visām cūkām kopīgi.

Viņš neticot, ka joprojām pastāvot daļa senējo aizdomu, bet fermā nesen esot izdarītas zināmas pārmaiņas, kuras vēl vairāk veici­nāšot savstarpējo uzticēšanos. Līdz šim fermas dzīvniekiem bijusi visai muļķīga paraža uzrunāt citam citu par "biedru". Tam jādarot gals. Tāpat esot pastāvējusi ļoti savāda nezināmas izcelsmes paraža ik svētdienas rītu soļot gar kuiļa galvaskausu, kas pienaglots dārzā pie mieta. Arī tam jādarot gals, un galvaskauss jau esot aprakts. Viesi droši vien būšot ievērojuši arī zaļo karogu, kas plīvojot masta galā.

Ja tā, tad viņi varbūt būšot pamanījuši, ka baltais nags un rags, kas agrāk bijuši tur redzami, tagad aizvākti. Turpmāk tas būšot vienkrā­sains, zaļš karogs.

Tikai vienā ziņā viņam jāpalabojot mistera Pilkingtona lieliskā un draudzīgā runa. Misters Pilkingtons visu laiku atsaucies uz "Dzīvnieku fermu". Protams, viņš nekādi neesot varējis zināt - jo Napoleons to tagad paziņojot pirmoreiz - ka nosaukums "Dzīv­nieku ferma" atcelts. No šīs dienas fermu saukšot "Muižas ferma", kas, viņaprāt, esot tās īstais un sākotnējais nosaukums.

- Džentlmeņi, - Napoleons pabeidza savu uzstāšanos, - gribu atkārtot pirmītējo tostu, tikai citā formā. Piepildiet kausus līdz ma­lām! Džentlmeņi, te būs mans tosts: uz Muižas fermas labklājību!

Atskanēja tikpat skaļas gaviles kā iepriekš, un kausi tika iztuk­šoti līdz dibenam. Bet dzīvniekiem, kuri no ārpuses nolūkojās notie­košajā, šķita, ka risinās kaut kas dīvains. Kas gan bija mainījies cūku sejās? Dābolītes vecās, blāvās acis slīdēja no vienas pie otras. Dažām no tām bija pieci zodi, dažām četri, dažām trīs. Bet kas gan tur likās kustam un pārvēršamies? Aplausi mitējās, kompānija paņēma kārtis un turpināja pārtraukto spēli, bet dzīvnieki klusēdami zagās atpakaļ.

Taču, nepagājuši ne divdesmit jardu, viņi apstājās kā zemē iemieti. No saimniekmājas atplūda ellišķīgs troksnis. Viņi metās atpakaļ un at­kal ieskatījās pa logu. Kā tad, vaļā gāja nikns strīds. Skanēja kliedzieni, pret galdu dārdēja dūres, zibēja viltīgi, aizdomu pilni skatieni, dusmās tika izbrēkti noliegumi. Izrādījās, uztraukuma iemesls ir tas, ka Napo­leons un misters Pilkingtons vienlaikus izspēlējuši pa pīķa dūzim.

Kliedza divpadsmit saniknotu balsu, un tās visas bija vienādas. Jautājums, kas noticis ar cūku sejām, kļuva lieks. Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams.

1943. gada novembris - 1944. gada februāris

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, 1990