Dzīvnieku ferma

Tomēr dzīvnieki nešķīrās no cerības. Vēl vairāk - viņi nekad, ne uz mirkli, nezaudēja apziņu, kāds gods un priekšrocība ir būt Dzīv­nieku fermas iemītniekiem. Šī vēl arvien bija vienīgā ferma visā val­stī - visā Anglijā! - kura piederēja dzīvniekiem un kuru vadīja dzīv­nieki. Neviens no viņiem, pat ne visjaunākie, pat ne jaunatnācēji, atvesti no desmit vai divdesmit jūdžu attālām fermām, nebeidza to apbrīnot. Un, kad viņi dzirdēja bises dārdus un redzēja masta galā uzvijamies zaļo karogu, viņu sirdis pārplūda ar neiznīcīgu lepnumu un valodas allaž atgriezās pie senajām, varonīgajām dienām, pie Džonsa padzīšanas, pie Septiņu Baušļu rakstīšanas, pie lielajām kau­jām, kurās sakauti uzbrucēji cilvēki. Neviens no senajiem sapņiem nebija zudis. Joprojām pastāvēja ticība Dzīvnieku Republikai, ko bija pareģojis Majors, ticība laikiem, kad Anglijas zaļos laukus vairs nemīdīs cilvēku kājas. Kādu dienu šie laiki būs klāt - varbūt ne tik drīz, varbūt ne šobrīd dzīvojošo dzīvnieku mūža gaitā, tomēr tie tuvojās.

Varbūt šur un tur klusībā vēl dungoja pat "Angļu zvēru" melodiju: lai nu kā, bija skaidrs, ka ikkatrs dzīvnieks fermā to zina, kaut arī dziedāt skaļi nebūtu uzdrošinājies neviens. Var jau būt, ka viņu dzīve bija grūta un visas cerības nebija piepildījušās; taču viņi apzinājās, ka nav tādi paši kā citi dzīvnieki. Ja viņi staigāja izsalkušāki, tad ne jau tāpēc, ka uzturētu tirāniskas cilvēciskas būtnes; ja viņi strādāja melnās miesās, tad vismaz paši savā labā. Neviens radījums nesauca citu radījumu par "saimnieku". Visi dzīvnieki bija vienlīdzīgi.

Kādu dienu vasaras sākumā Kviecējs pavēlēja aitām sekot un aiz­veda tās fermas viņā galā uz atmatu, kas bija aizaugusi ar sīkiem bēr­ziņiem. Aitas tur pavadīja visu dienu, Kviecēja uzraudzībā grauzdamas dzinumus. Viņš pats vakarā atgriezās saimniekmājā, bet, tā kā laiks bija silts, tad norādīja, lai aitas paliekot, kur bijušas. Beigu beigās aitas tur palika veselu nedēļu, un šai laikā neviens dzīvnieks tās neredzēja. Katras dienas lielāko daļu Kviecējs pavadīja pie tām. Viņš, kā pats teica, mācot tām jaunu dziesmu, tāpēc esot nepieciešama savrupība.

Drīz pēc aitu pārnākšanas kādā jaukā vakarā, kad dzīvnieki, bei­guši darbu, atgriezās fermas ēkās, pagalmā atskanēja izbiedēta zirga zviegšana. Dzīvnieki iztrūcināti apstājās. Tā bija Dābolītes balss. Viņa iezviedzas vēlreiz, dzīvnieki metās auļos un iebrāžas pagalmā. Tad viņi ieraudzīja to, ko redzēja Dābolīte.

Cūku, kas gāja uz pakaļkājām.

Jā, tas bija Kviecējs. Mazliet neveikli, it kā vēl ne gluži pieradis noturēt savu tauko rumpi šai stāvoklī, taču nevainojami saglabā­dams līdzsvaru, viņš nesteidzīgi soļoja pa pagalmu. Un mirkli vēlāk pa saimniekmājas durvīm iznāca gara rinda cūku - visas uz pakaļ­kājām. Dažām tas izdevās labāk nekā pārējām, viena otra izskatījās tāda nedrošāka un, kā šķita, labprāt izmantotu spieķa atbalstu, to­mēr visas veiksmīgi apgāja pagalmam apkārt. Pēdīgi atskanēja ne­gantas suņu rejas un melnā gailēna spalgā dziedāšana, un ārā iznāca pats Napoleons, majestātiski izslējies stāvus, mētādams pa labi un pa kreisi augstprātīgus skatienus, un viņa suņi lēkāja viņam apkārt.

Priekškājā viņš nesa pātagu.

Iestājās nāves klusums. Izbrīnīti, pārbijušies, cits citam piespie­dušies, dzīvnieki noraudzījās, kā garā cūku virtene lēnām soļo ap­kārt pagalmam. Šķita, ka pasaule apgriezušies ar kājām gaisā. Tad pienāca brīdis, kad pirmais satricinājums sāka pierimt un kad, par spīti visam - par spīti bailēm no suņiem, garajos gados iegūtajam paradumam nekad nesūdzēties, nekad neko nekritizēt, lai notiktu kas notikdams, - viņi tomēr būtu bilduši kādu protesta vārdu. Taču tieši šai brīdī, kā signālu sagaidījušas, visas aitas sāka aizgūtnēm blēt:

"Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk! Četras kājas - labi, divas kājas - labāk!"

Tas turpinājās piecas minūtes bez apstājas. Un, kad aitas pēdīgi apklusa, iespēja paust protestu jau bija garām, jo cūkas bija sagājušas atpakaļ saimniekmājā.

Bendžamins juta, ka viņa plecam pieskaras kāds purns. Viņš atskatījās. Tā bija Dābolīte. Viņas vecās acis likās blāvākas nekā jeb­kad. Neteikusi ne vārda, viņa maigi pavilka Bendžaminu aiz krēpēm un aizveda uz lielā šķūņa galu, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi. Dažus mirkļus viņi stāvēja, skatīdamies darvotajā sienā ar baltajiem burtiem.

- Es redzu aizvien sliktāk, - Dābolīte beidzot ierunājās. - Pat jaunībā es nespēju salasīt, kas tur rakstīts. Tomēr siena, manuprāt, izskatās citāda nekā agrāk. Vai Septiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši, Bendžamin?

Šoreiz Bendžamins bija ar mieru atkāpties no saviem princi­piem un nolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uz sienas. Tagad tur bija vairs tikai viens vienīgs Bauslis. Tas skanēja:

VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.