Dzīvnieku ferma

Bija mirusi Mjūriela; bija miruši Blūbela, Džesija un Pinčers. Miris bija arī Džonss - nāvi viņš sagaidīja dzērāju patversmē citā valsts malā. Sniedziņš bija aizmirsts. Aizmirsts bija Bokseris, ko atce­rējās tikai tie nedaudzie, kuri bija viņu pazinuši. Dābolīte tagad bija veca, drukna ķēve stīviem locekļiem, bieži asarojošām acīm. Bija apritējuši divi gadi, kopš viņai pienācis atpūtas vecums, bet patiesībā neviens dzīvnieks atpūtā vēl nekad nebija devies. Runas par to, ka ganību stūris jāatstāj veciem dzīvniekiem, jau sen bija izbeigtas. Napoleons tagad bija nobriedis cūktēviņš 150 kilogramu svarā. Kvie­cējs bija tik aptaukojies, ka ar grūtībām spēja pavērt acis. Tikai vecais Bendžamins tikpat kā nelikās mainījies, ja nu vienīgi mazliet sir­māku purnu un kopš Boksera nāves vēl drūmāks un nerunīgāks.

Fermā tagad mita daudz vairāk dzīvās radības, lai gan pieau­gums nerādījās tik liels, kā tika cerēts agrākos gados. Bija piedzimuši daudzi dzīvnieki, kuriem Sacelšanās nozīmēja tikai īsti neizprotamu tradīciju, ko nodod tālāk mutvārdiem; bija sapirkti citi, kuri pirms ierašanās šeit ij dzirdējuši netika par ko tādu. Bez Dābolītes fermai nu piederēja trīs zirgi. Tie bija lieliski, stalti lopiņi, čakli strādnieki un labi biedri, taču bezgala dumji. Izrādījās, ka neviens no tiem ne­spēj iemācīties alfabētu tālāk par burtu B. Viņi piekrita visam, ko dzirdēja par Sacelšanos un Dzīvnieciskuma principiem, īpaši no Dābolītes, pret kuru juta gandrīz vai dēlu bijību; tomēr bija jāšaubās, cik daudz viņi saprot no teiktā.

Ferma tagad bija turīgāka un labāk pārvaldīta - pat paplašināta par diviem laukiem, kas tika nopirkti no mistera Pilkingtona. Vēj­dzirnavas beidzot bija veiksmīgi uzceltas, fermai piederēja kuļma­šīna un siena elevators, ka arī dažādas jaunas ēkas. Vimpers bija no­pircis sev divričus. Tiesa, vējdzirnavas beigu beigās gan netika iz­mantotas elektriskās enerģijas ieguvei. Tās lietoja graudu malšanai, iegūstot prāvu peļņu. Dzīvnieki strādāja melnās miesās, celdami vēl vienas vējdzirnavas; runāja, ka tad, kad būšot gatavas šīs, tajās ievie­tošot dinamomašīnas. Taču par tādu greznību, par kādu dzīvnie­kiem bija mācījis sapņot Sniedziņš - par aizgaldiem ar elektrisko gaismu, karsto un auksto ūdeni un par trīsdienu darba nedēļu - neviens vairs nerunāja. Šādas idejas Napoleons bija nosaucis par pretējām Dzīvnieciskuma garam. Vispatiesākā laime, viņš teica, ir meklējama cītīgā darbā un pieticīgā dzīvesveidā.

Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu - izņemot, protams, cū­kas un suņus. Pa daļai tā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudz cūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bez­galīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik die­nas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem "reģistri", "ziņojumi", "protokoli" un "memo­randi". Tās esot lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas jānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas, tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīga nozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica. Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.

Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja sal­mos, padzērās dīķī, sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņus mocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārt vecākie no viņu vidus visiem spēkiem sakopoja savas miglainās atmiņas un pūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanās pirmajās dienās, kad nule bija padzīts Džonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktāki nekā tagad. Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šo problēmu par neatrisināmu; tagad viņiem gan atlika maz laika prātot par šādām lietām. Vienīgi vecais Bendžamins apgalvoja, ka atceroties katru sī­kumu savā garajā mūžā un zinot, ka daudz labāk vai daudz sliktāk nekad neesot bijis un nevarot arī būt - jo bads, trūkums un vilšanās, viņš sacīja, esot negrozāmais dzīves likums.