Hugo Kabrē izgudrojums

Vecā sieviete palūkojās uz aizvērtajām guļamistabas durvīm un nervozi pagrozīja brošu. Viņas acīs iemirdzējās interese. Vismaz tā likās Hugo. Sieviete aizklāja acis, it kā gaisma būtu kļuvusi pārāk spilgta, pašūpoja galvu un sacīja: - Tikai ātri.

Tabarda kungs un Etjēns ienesa no gaiteņa paku un iztina no tās projektoru. Viņi to uzstādīja uz galda un paņēma filmu. Etjēns ievietoja to projektorā un pieslēdza mašīnu elektrībai. Hugo aizvēra aizkarus. Viņi notēmēja projektoru pret tukšo sienu un ieslēdza. Tas iedūcās, un filma parādījās gaismas strēlē uz sienas. Parādījās attēli, kuros bija redzams arī pats Zoržs Meljess jaunībā, viņam bija mākslīgā bārda un melns apmetnis, uz kura bija redzamas zvaigznes un mēneši. Hugo to pazina. Šis apmetnis bija izkritis no kastes todien, kad viņi bija atlauzuši skapi, un viņš bija domājis, ka melnais audums ir sega, bet tagad

Hugo saprata, ka tas ir kostīms no filmas “Ceļojums uz Mēnesi”. Hugo nodomāja, ka šī filma bija skaistākais, ko viņš jebkad ir redzējis. Viņš iedomājās savu tēvu kā mazu zēnu sēžam tumsā, skatoties šo pašu filmu un lūkojoties Mēness cilvēka sejā.

Kad filma bija galā, tās beigu titri skaļi ritinājās, līdz Etjēns izslēdza projektoru un gaismas taisnstūris izdzisa. Viss bija tik kluss.

Bet tad iekrakšķējās grīdas dēļi, un visi pagriezās. Guļamistabas durvīs stāvēja Zoržs Meljess, viņa acīs bija asaras.

- Es pat miegā pazītu projektora skaņu, - viņš sacīja.

Arī viņa sieva raudāja, piegāja pie vīra un apskāva viņu.

- Kas ir šie ļaudis? - Meljess jautāja.

Izabella iepazīstināja krusttēvu ar Etjēnu un Tabarda kungu.

- Tabarda kungs ir pasniedzējs Francijas Kino akadēmijā, - viņa sacīja. - Un Etjēns ir viņa students. Viņiem abiem ļoti patīk tavas filmas. - Abi vīrieši paspieda Meljesa kungam roku.

- Un ko vini te dara?

Izabella paskaidroja visu par mehānisko cilvēku un to, kā Hugo šo mehānismu bija paglābis no ugunsgrēka. - Viņš to salaboja, un., man ļoti žēl… bet es izdarīju kaut ko ļoti sliktu. Es nozagu mammas Zannas atslēgu. Hugo pamanīja atslēgu man kaklā un saprata, ka tā der mehāniskajam cilvēkam. Mēs to ieslēdzām, mehāniskais cilvēks uzzīmēja bildi, un mēs visu uzzinājām…

Viņas krusttēvs pasmaidīja. - Esmu diezgan drošs, ka ne visu.

Hugo iebāza roku kabatā un izvilka ārā mehāniskā cilvēka zīmējumu, kuru salika kopā un pasniedza vecajam vīram, kas paņēma papīra lapas daļas trīcošajās rokās.

Visi ļoti ilgu laiku klusēja.

- Dodiet man projektoru, - vecais vīrs beidzot sacīja.

- Ko? - viņa sieva pārprasīja.

Zoržs Meljess piegāja pie projektora un atslēdza to no elektrības. Viņš to pacēla un ienesa istabā. Tad aizvēra durvis un aizslēdza tās.

8 Atverot durvis

Vecā sieviete sita pie durvIm. - Žorž? Ko tu tur dari?

Visi satraukti gaidīja, bet vecais vīrs neatbildēja. Aiz durvīm valdīja klusums.

- Zorž, - vecā sieviete sacīja, cik vien mierīgi spēja. - Lūdzu, atslēdz durvis! - Viņa vēlreiz pieklauvēja, bet atbildes nebija.

Pēkšņi atskanēja blīkšķis - tik skaļš, ka viņi visi satrūkās.

Viņi pieskrēja pie guļamistabas durvīm. Izklausījās, it kā skapja durvis būtu izlauztas no eņģēm vai skapis būtu apgāzies, vai, vēl ļaunāk, vecais vīrs būtu nokritis un sasitis galvu. Klusums ilga tikai īsu brīdi. Pēc tam viņi sadzirdēja soļus un vārdus, kurus nespēja saprast. Vecā sieviete sāka dauzīt pa durvīm. - Zorž! Zorž! Lūdzu, piedod! Ielaid mani!

Joprojām otrpus durvīm skanēja briesmīgas skaņas - it kā kaut kas tiktu vilkts pa istabu, kaut kas grabēja un klabēja, to visu pavadīja vecā vira sēkšana, bet ik pa laikam iestājās ļaunu vēstošs klusums. Bērni bija pārbijušies, Izabellas krustmāte šņukstēja. Etjēns un Tabarda kungs mēģināja izgāzt durvis, bet viņiem tas neizdevās. Skaņas kļuva arvien skaļākas un biedējošākas.

Viņi visi kopā mēģināja izgāzt durvis, bet tās nepadevās. Tad Hugo kaut ko atcerējās. - Izabella,atmūķē slēdzeni!

Viņi atvēra durvis un palika stāvam kā iemieti, ieraugot milzīgo nekārtību, saplēstos zīmējumus un vispārējo haosu. Bet tas nebija viss.

Gulta bija pastumta malā. Zoržs Meljess sēdēja pie galda, kuru bija izvilcis istabas centrā, un viņam rokā bija pildspalva - it kā viņš būtu mehāniskā cilvēka palielināta versija. Hugo redzēja uz galda mehāniskā cilvēka zīmējumu. Vecais vīrs bija uzlauzis skapja durvis, un pa grīdu mētājās zīmējumi, tie bija samesti uz gultas un salīmēti uz sienas līdz pat griestiem. Aizkari bija aizvilkti, un projektors atradās uz viena no gultas galdiņiem, kas bija atvilkts tālāk no sienas. No projektora uz sienas tika rādīta filma. Mēness, raķetes un pētnieku tēli parādījās arī uz vecā vīra sejas un uz neskaitāmajiem, skaistajiem zīmējumiem.

- Vai zinājāt, ka mani vecāki bija kurpnieki? - viņš jautāja, paskatoties uz Hugo un Izabellu.