Hugo Kabrē izgudrojums

- Viņi gribēja, lai es strādāju rūpnīcā, bet man riebās kurpes. Vienīgais, kas mani interesēja, bija mehānismi. Es pats iemācījos, kā labot dažādas ierīces, un sapņoju, ka kādu dienu aizbēgšu un kļūšu par burvju mākslinieku. Kad biju pietiekami vecs, es pārdevu savu kurpju fabrikas daļu un nopirku teātri. Sieva mani atbalstīja. Mēs bijām ļoti laimīgi. Tur aizska-tuvē man bija darbnīca, kurā es izgatavoju mehānisko cilvēku, un skatītājiem viņš ļoti patika.

- Un tad brāļi Limjēri izgudroja kino. Es iemīlējos šajā izgudrojumā un lūdzu, lai viņi man pārdod vienu kameru. Limjēri man atteica, tāpēc man nācās uzbūvēt pašam savu, ko es arī izdarīju, izmantojot no mehāniskā cilvēka pārpalikušās detaļas. Drīz vien es uzzināju, ka neesmu vienīgais burvju mākslinieks, kas pievērsies kino. Daudzi no mums saprata, ka ir radies jauns maģijas virziens, un mēs vēlējāmies būt daļa no tā. Mana skaistā sieva kļuva par manu mūzu, manu zvaigzni. Es uzņēmu simtiem filmu, un mēs domājām, ka tā varēsim nodzīvot visu mūžu. Kāpēc lai tas reiz beigtos? Bet tad sākās karš, un pēc tam kino nozarē bija pārāk liela konkurence, un mēs visu zaudējām. Man bija ļoti smagi pateikt saviem darbiniekiem, ka vairs nevaru viņiem samaksāt. Un, kad man likās, ka sliktāk vairs nevar klāties, divi no maniem labākajiem draugiem - jaunais operators un viņa sieva - gāja bojā briesmīgā autoavārijā. Bet viņu mazā meitiņa izdzīvoja.

- Es? - Izabella pārjautāja.

-Tu.

- Mans tētis kopā ar tevi uzņēma filmas?

- Viņš bija manu pēdējo filmu operators. Tava māte bija skolotāja vietējā skolā, un es viņus abus ļoti mīlēju. Pēc viņu nāves tu nokļuvi pie mums… tu biji vienīgais gaismas stariņš mūsu drūmajā pasaulē. Es liku sievai apsolīt, ka viņa nekad nestāstīs tev par filmām. Es aizvēru durvis uz pagātni. Sadedzināju vecās dekorācijas un kostīmus. Biju spiests pārdot savas filmas uzņēmumam, kas tās pārkausēja un pagatavoja no tām kurpju papēžus.

- Par nopelnīto naudu es nopirku rotaļlietu stendu, kur kopš tā laika esmu iesprostots, spiests ik dienu klausīties kurpju papēžu klaudzoņā uz grīdas… Sī skaņa allaž atgādina, kā manas filmas pārvērtās putekļos. Daudzus gadus mani vajāja šie spoki. Vienīgais, ko es nespēju iznīcināt, bija mehāniskais cilvēks, tāpēc es ziedoju to vietējam muzejam. Bet viņi to nekad neizstādīja, un tad arī pats muzejs nodega. Vienīgais, kas man bija palicis, bija otra atslēga, kuru es biju izgatavojis sievai kā dāvanu kāzu jubilejā, bet tad arī tā pazuda. Es domāju, ka mehāniskais cilvēks ir uz visiem laikiem zudis, bet kļūdījos. Tas apbrīnojamā kārtā ir izdzīvojis. Pasaki man… kur tas ir tagad?

- Pie manis dzelzceļa stacijā, - Hugo sacīja.

- Ko tas dara stacijā?

-Tas ir garš stāsts, - Hugo nomurmināja.

- Atnes to šurp!

- Labi, - Hugo atteica. - Tūlīt būšu klāt.

9 Stacijas spoks

Hugo uzvilka kurpes un cauri lietum skrēja uz staciju, kas joprojām bija ļaužu pilna. Viņam nebija ne jausmas, kā solīto izpildīt, bet zēns ļoti gribēja atdot mehānisko cilvēku Zoržam Meljesam. Viņš nopurinājās kā suns un skrēja cauri cilvēku pilnajām zālēm, sajūsmā starojot. Zēnam joprojām sāpēja roka, un viņš zināja, ka būs ļoti grūti aiznest mehānisko ierīci vecajam vīram, tāpēc viņš apstājās pie kafejnīcas, lai paķertu ledu. Pagaidījis, kamēr neviens neskatās, viņš pagrāba pilnu sauju ledus un pudeli piena. Avīžu tirgotājs runāja ar kafejnīcas īpašnieci.

- … tam nu gan es neticu! Šeit? Vai esat droša, Emīlijas kundze? - jautāja avīžu tirgotājs.

- Jā, Frika kungs! - viņa attrauca. - Mana draudzene strādā par apkopēju policijas iecirknī, un viņa daudz ko dzird. Es šorīt viņu satiku. Draudzene pastāstīja, ka policisti pirms pāris dienām atraduši

Sēnā līki.

Hugo gribēja iet prom, bet sievietes balsī bija kas tāds, kas lika uzkavēties. Viņš atspiedās pret kafejnīcas sienu. - Neviens to vēl nezina, bet drīz uzzinās! -Emīlijas kundze uzstāja. - Upē bija krities līmenis, un viņi tur pamanīja vīrieša līķi. Tas tur bija nogulējis jau ļoti ilgu laiku. Varbūt pat vairākus gadus! Mana draudzenes saka, ka tikai vakarnakt viņi uzzinājuši, kas ir noslīkušais, pateicoties sudraba blašķei, kas bija vīrietim iekškabatā. Pagāja kāds laiciņš, kamēr to notīrīja un izlasīja pudeles apakšā iegravēto vārdu. Uzmini, kas tas tāds bija!

Bet Hugo jau zināja atbildi.

- Atceries to veco dzērāju, mūsu stacijas Laika glabātāju? - turpināja Emīlijas kundze. - Tas bija viņš! Jau vairākus gadus kā pagalam!

Tur nu viņa maldījās, Hugo to zināja. Tēvocis Klods bija miris ne ilgāk kā pirms pāris mēnešiem, bet viņš negrasījās te neko paskaidrot.

- Ak vai, - novilka Frika kungs, kas bija pieradis pirmais uzzināt visus jaunumus. - Nu, izskatās, ka nevienam viņa nebija pietrūcis.